Kā izjūtat kovidlaika ierobežojumu atcelšanu? 0
Andris Grīnbergs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Indulis Leinerts Salaspilī: “Pie sejas aizsargmaskām bijām tā pieraduši, ka tagad, kad veikalos tās vairs neprasa, tik un tā atrodas kāds, kas masku tomēr uzlicis. Arī es pirms ieiešanas veikalā automātiski iedomājos – kur ir maska? Protams, to vairs nelieku. Bet ierobežojumu atcelšanu neuztveru tā, ka nu atkal viss ir atļauts, jo jāpatur prātā, ka vīruss vēl nav pazudis, piesargāties tomēr der. Tāpēc ar Rīgas braucieniem vēl neaizraujos. Taču 22. aprīlī uz Daugavpili braukšu, jo tur cietokšņa pārbūvētajā pulvera pagraba ēkā atklās Marka Rotko mākslas centra “Pētera Martinsona māju”, man izcilā keramiķa daiļrade ir ļoti tuva. Katrā ziņā varam tikai priecāties, ka nu atkal iespējams apmeklēt dažādus sabiedriskos pasākumus, arī teātrus, koncertus un izstādes.”
Kā izjūtat kovidlaika ierobežojumu atcelšanu?
Dzintars Dandens Ozolniekos: “Mans darbs ir pakalpojumu sniegšana, jābraukā pa visu Latviju, tāpēc beidzot varu uzelpot un atkal justies kā cilvēks. Taču, lai arī atļauts gandrīz viss, kas bija pirms pandēmijas, bažas nav zudušas, jo nevar izlikties, ka nekas vairs nedraud. Vasarā, protams, ir drošāk, bet tad nāks rudens, gadalaiks, kas mums jau divus gadus atnesis lielu nelaimi. Es negribētu, ka vēlreiz nāktos samierināties ar ierobežojumiem. Tāpēc centīšos tomēr nečupoties. Var satikties ar sievasmāti, ar draugiem, tikai burzīties ilgi un dikti, kā agrāk bijām pieraduši, gan nevajadzētu.”
Astrīda Siliņa Pļaviņās: “Esmu jau apmeklējusi Rīgas teātra izrādi, piedalījusies nelielās ģimenes svinībās Rīgas restorānā, bet ar to negribu teikt, ka nu atkal viss būs kā kādreiz. Nē, katru vēlmi, katru ielūgumu vienmēr izlaidīšu caur aizsargsietu, pajautājot sev – vai tiešām bez tā nevar iztikt? Uzmanīties nekad nav par ļaunu.”
Kārlis Irbe Mazirbē: “Ierobežojumi skāra visu dzīvi. Mazirbes Evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzi un mani kā tās mācītāju tas īpaši ietekmēja, tāpēc ierobežojumu atcelšanu uztveram kā kaut ko ilgi gaidītu, bet patiesībā kā atgriešanos pie normāla dzīves ritma. Agrāk mūsu dievkalpojumi pulcēja ap 40–50 cilvēku, ceram, ka atgriezīsimies pie tikpat kuplas pārstāvniecības.”
