Māris Antonevičs: Uz Ukrainas fona 7
“Ich bin ein Berliner” – “Es esmu berlīnietis” – Amerikas Savienoto Valstu prezidenta Džona Kenedija vēsturiskais teiciens. Šādi Kenedijs 1963. gadā izteica atbalstu Rietumberlīnes iedzīvotājiem neilgi pēc tam, kad komunistiskā VDR ar Padomju Savienības atbalstu bija sākusi Berlīnes mūra celtniecību. Intelektuāļu vidū šī frāze ir ieguvusi plašāku nozīmi kā solidaritātes izpausme, tāpēc pēdējās dienās bieži dzirdam: “Mēs esam ukraiņi.” Tiesa, Kenedija runa nenojauca Berlīnes mūri, tāpat arī Rietumu morāls atbalsts diemžēl nepasargā Ukrainu no militāras agresijas. Rodas iespaids, ka Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu vairs neuztrauc ne valsts tēls, lai gan tā veidošanā ieguldīti milzīgi līdzekļi (Soču olimpiāde), ne šīs politikas graujošā ietekme uz valsts ekonomiku. Pašreizējā Krievijas darbība ir iepriekšējās Putina politikas turpinājums, taču tas ir arī labs brīdis, lai noskaidrotu – kas ir kas. Arī Latvijā!
Pēkšņi mēs ieraugām, ka tajā masā, ko bieži tik ierasti dēvēt par “krievvalodīgajiem”, ir daudzi ukraiņi, kuri nav pārkrievojušies vai iegrimuši padomju nostalģijā. Žēl, ka to neredzējām agrāk… Mēs redzam, ka starp Latvijas krievu politiskajiem līderiem nav atradies neviens (!!!), kurš atļautos pateikt, ka viņam šāda Krievijas rīcība ir nepieņemama. “Saskaņas centrs” nav paziņojis, ka lauž līgumu ar Putina partiju “Vienotā Krievija”. Jaunu nozīmi tagad ir ieguvusi oranžmelnā Georga lente, kuru kā savu simbolu sākuši izmantot kara atbalstītāji.
Pēdējās dienās daudzas reizes nācies dzirdēt teorētisku jautājumu – vai kaut kas tāds varētu notikt Latvijā? Vispirms protesta mītiņi, tad vardarbība, aicinājumi Krievijai aizstāvēt “tautiešus”… Lūk, avīzes “Vesti” jau sola: “Valoda novedīs līdz Kijevai!” – raksts par krievu skolu “aizsardzības” štāba iecerētajiem protestiem pret izglītības reformu. Lappusi tālāk – “Dumpim gatavi” – par pensionāru iecerētajiem protestiem, ar piebildi, ka tie nebūšot vienīgie. Vēl tālāk – kārtējais gājiens ar Latgales “autonomiju” – īstais laiks atkal vilkt laukā šo tēmu. “Mūs, latgaliešus, mēģina pataisīt par latviešiem, bet viņiem nekas nesanāk,” spriedelē raksta varonis.
Tāda aina… Jautājums – vai arī uz Ukrainas fona mūsu drošības iestādēm tie šķiet tikai nevainīgi viedokļi?
