2019. gada sporta skolotāja Santa Krasovska par pedagoga darbu sapņoja kopš bērnības 0
“Vienmēr aicinu vismaz pamēģināt un nebaidīties no kļūdām, jo visi mēs kādreiz kļūdāmies; tāpēc jau mācāmies, lai kļūdu būtu mazāk,” stāsta Rubenes pamatskolas sporta skolotāja Santa Krasovska par to, kā sporta stundās mudina skolēnus darīt to, ko viņi ne pārāk vēlas.
Pagājušā gada nogalē S. Krasovska izcīnīja izcilākā sporta skolotāja titulu un līdz ar Latvijas labākajiem sportistiem tika godināta Latvijas gada balvas sportā pasniegšanas ceremonijā.
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) rīkotajā konkursā “Gada sporta skolotājs 2019” balvas pretendenti tika izvērtēti divās kārtās. Vispirms skolotāju veikumu vētīja, ņemot vēra viņu pieteikumus. Pēc tam seši labākie tika aicināti vadīt atklātu sporta stundu, turklāt svešā skolā, iepriekš neiepazītiem bērniem. 2019. gada konkursā šī atklātā sporta stunda notika Oskara Kalpaka Rīgas Tautas daiļamatu pamatskolā.
Otrklasnieki kā eņģeļi
Atceroties šo stundu, S. Krasovska stāsta, ka skolotājiem netika dots kāds konkrēts uzdevums, bijis brīvais lidojums.
“Varēju parādīt to, kas man kā skolotājai šķiet aktuāls,” teic gada labākā sporta skolotāja.
Tā kā Rubenē cieņā florbols, S. Krasovska sākumā gribējusi atklāto stundu balstīt uz florbola spēles elementiem, taču divas dienas pirms konkursa uzzinājusi, ka nāksies strādāt ar otrklasniekiem, kam florbola elementi par grūtu.
“Vispār biju sabijusies, jo otrklasnieki jau arī vēl dažkārt nezina, kur ir pa labi, kur pa kreisi. Un varēja būt arī pārāk sasaistīti sveša skolotāja klātbūtnē. Taču viss bija labi, bērni bija īsti eņģeļi, sapratāmies no pusvārda, dažbrīd šķita, ka viņi ar savām spīdošajām actiņām nolasa manas domas,” atceras skolotāja.
Atklātajā stundā viņa skolēniem pārsvarā piedāvāja darboties ar bumbām, bija arī stafete, kas izvērtusies gana emocionāla.
Bijis prieks, ka izdevās sadarbība arī ar svešiem bērniem un ka bijis redzams: bērniem nav garlaicīgi.
Vienīgā sporta skolotāja
Ikdienas darbā Rubenes pamatskolā S. Krasovskai gan nākas strādāt ar visām skolas klasēm: skolā, kur mācās ap 120 bērniem, viņa ir vienīgā sporta skolotāja. Klasēs ir 10 līdz 15 bērni, tas ļauj pedagogam redzēt katru bērnu, laicīgāk pamanīt kādas kļūdas, ko skolēns pieļauj, un labot tās. Mazo klašu priekšrocība ir arī tā, ka sporta spēļu komandās var darboties visi, nav jādalās grupās un jāspēlē uz maiņām.
S. Krasovska gan strādājusi arī Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā, kur bijušas krietni lielākas klases. Viņa secina, ka lielāka nozīme par bērnu skaitu klasē ir skolotāja un klases savstarpējai sadarbībai. Ja tā ir veiksmīga, skolēnu skaitam nav lielas nozīmes.
Jo stundu var izjaukt arī viena skolēna destruktīva rīcība un padarīt to īpaši saistošu var arī viena skolēna aizrautība.
Kas bērnus sevišķi aizrauj sporta stundās? Skolotāja novērojusi, ka tās ir komandu spēles, taču bez sarežģītiem elementiem. Bez tiem gan neiztikt, tāpēc tos stundas audumā tomēr cenšas ievīt.
Nepatīkami bērniem ir arī dažādi fiziski vingrinājumi, kuros nepieciešama pacietība.
S. Krasovska uzskata: svarīgi ir ar skolēniem sarunāt. Piemēram, vienoties, ka pirmajā stundas daļā darīs to, kas ne pārāk patīk, bet pēcāk spēlēs to, kas bērniem rada prieku.
“Dažkārt skolēns teic, ka kaut ko nedarīs, jo nepatīk vai nemāk. Tad saku, ka nevar nepatikt tas, ko neesi pamēģinājis, un nevar iemācīties, ja nedara,” stāsta skolotāja. Mūsdienās pedagogam jābūt gatavam daudz runāt ar skolēniem, jo bērni allaž grib zināt, kāpēc kaut kas jādara, ko dod tas vai cits vingrojums. Labi, ja jautājumi tiek uzdoti ar patiesu interesi, sliktāk ir, ja bezgalīgas diskusijas tiek uzsāktas tikai ar vienu mērķi: novilcināt stundu.
“Saku bērniem, ka man no viņiem neko citu nevajag kā vien pozitīvu attieksmi pret stundu. Lai nāk ar atvērtu sirdi, tad mums sadarbība izdosies. Kad bērni bijuši tiešām atsaucīgi un pozitīvi, tad stundas beigās varu no visas sirds teikt paldies par stundu un tad ir īpaša sajūta,” stāsta skolotāja.
S. Krasovska atzīst, ka mūsdienu bērni lielākoties nav pārāk kustēties griboši: daudziem ir mazkustīgs dzīvesveids.
Tāpēc skolotāja priecājas, ka līdz ar jauno izglītības saturu pamazām tiks ieviesta arī trešā sporta stunda: “Tas ir piliens jūrā, tomēr arī tas nāks bērniem par labu, jo daudzi kustas tikai sporta stundā. Tā nu sanāk, ka kustas ar prieku, taču tikai tad, ja tas ir obligāti.”
S. Krasovska strādā skolā jau treju trīsdesmit gadus. “Savulaik mācoties Jaunpiebalgas vidusskolā, jau 1. klasē izlēmu, ka būšu skolotāja. 4. klasē uz mūsu skolu atnāca strādāt jauna sporta skolotāja, un tad nolēmu, ka būšu tieši sporta skolotāja. Biju starp tiem aktīvajiem bērniem, ko vienmēr sūta uz sporta sacensībām, trenējos slēpošanā. Sporta skolotāji un treneri bija tādi, ka bija vēlēšanās viņiem līdzināties, sekot viņu pēdās. Kad mācījos vecākajās klasēs, sporta skolotāja dažkārt jau lūdza viņu aizstāt,” atbild S. Krasovska, vaicāta, kāpēc kļuva par skolotāju.
“Nevaru iedomāties, kādu gan citu darbu es varētu darīt,” viņa turpina. “Pedagoga darbs ir ļoti daudzveidīgs. Strādāju taču ne tikai stundās, bet arī, piemēram, organizēju dažādus pasākumus.”
Vakaros S. Krasovska vēl dodas uz netālo Valmieru, kur Vidzemes olimpiskajā centrā vada peldētapmācības un ūdensaerobikas nodarbības. Lielā slodze gan radot fizisku nogurumu, tomēr emocionāli pēc skolas strādāt sporta centrā neesot grūti, jo bērni, kuri nāk uz peldētapmācības nodarbībām, ir motivēti; viņiem nav jāskaidro, kāpēc jākustina kājas vai rokas.
Strādāt gan sanākot vairāk nekā “normālās” 40 stundas nedēļā, taču “kamēr varu, tikmēr ceļos un daru”.
Sparu turpināt iesākto dod arī saņemtā balva kā labākajai sporta skolotājai: “Tas ir apliecinājums, ka daru savu darbu labi. Domāju, arī skolēnu vecākiem ir svarīgi tas, ka Rubenes pamatskolas skolotāja ir saņēmusi šādu balvu. Arī kolēģi priecājas un lepojas.”
Ceļ skolotāju prestižu
IZM rīkotajam konkursam “Gada sporta skolotājs 2019” labākos sporta skolotājus tika aicinātas pieteikt Latvijas novadu un pilsētu izglītības pārvaldes, kā arī vispārējās un profesionālās izglītības iestādes. Konkursā skolotāji varēja pieteikties arī paši. Līdz ar S. Krasovsku gada sporta skolotāja titulam tika nominēta arī Laura Janševska no Mežinieku pamatskolas un Māris Liepiņš no Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas.
Konkursa vērtēšanas komisijā bija iekļauti pieredzes bagāti sporta pedagogi, sportisti un nozares speciālisti: olimpieši Deniss Čerkovskis un Agnese Pastare, sporta žurnālists Reinis Ošenieks, 2015. gada konkursa uzvarētāja, Jelgavas 4. vidusskolas sporta skolotāja Nataļja Gorškova, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas studiju prorektore, Sporta un treniņu teorijas, pedagoģijas, psiholoģijas un pedagoģisko prakšu katedras profesore Andra Fernāte, kā arī IZM pārstāvji. Konkursa mērķis ir popularizēt sporta skolotāja nozīmi veselīgas un fiziski aktīvas jaunās paaudzes izglītošanas procesā, kā arī celt profesijas prestižu plašākas sabiedrības acīs.
