4
ES tiek virzīta pretterorisma direktīva. Kādu jūs redzat tās lomu?
Ja cilvēki protestē pret kaut ko, tad tā ir vārda brīvība un šādi viņi izpauž brīvību uz savu viedokli. Tomēr, ja cilvēki apzināti darbojas ar “Islāma valsi” saistītā tīklā, piemēram, uzpērk hakerus un veido propagandas kampaņas, tad jebkurā ES dalībvalstī pret viņiem saskaņā ar direktīvu varēs vērst sankcijas.
Šo direktīvu jeb tā saucamo antiterorisma paradigmu nesen kritizēja cilvēktiesību aizsardzības organizācija “Amnesty International” (“AI”), apgalvojot, ka tā ierobežojot pilsoņu pamattiesības…
“Amnesty International” nav jāuzvedas kā teroristu aizstāvjiem. Mēs neesam Turcijā un nedzīvojam totalitārā sistēmā. Šo lietu organizācijai vajadzētu saprast. Mēs dzīvojam tiesiskās valstīs, kur terorisms kā noziegums ir ļoti skaidri definēts. “AI” rīkojās netaisnīgi – viņiem ir lobiji Eiropas Parlamentā, kuri mēģināja pakļaut spiedienam manus kolēģus un sūdzējās. Direktīvas 32. pantā ir skaidri pateikts, ka tā neattiecas uz vārda brīvību un žurnālistiem. Direktīva vēršas pret cilvēkiem, kas izvērš terorisma propagandu un darbojas sistemātiski, lai iesaistītu cilvēkus savos tīklos. Bieži indoktrinētie cilvēki nāk no sīku noziedznieku vides. Viņiem tiek stāstīts, ka, lai atpirktos no grēkiem, viņiem jāveic kāds “liels darbs”. Piemēram, jāveic pašnāvnieka uzbrukums, tad viņi “iemantotu paradīzi”. Mums tas var šķist smieklīgi, tomēr ir cilvēki, kas šādiem uzskatiem tic. Šādus tīklus nepieciešams sagraut, bet to “arhitekti” un atbalstītāji jātiesā.
Vai Eiropā ir pietiekama politiskā griba vērsties pret terorismu?
Politiskā griba pēdējo gadu notikumu kontekstā ir kļuvusi spēcīgāka. Es sagaidu vēl aktīvāku rīcību. Mums ir jāstrādā kopā ar Ēģipti un Tunisiju. Šo valstu sociālām sistēmām nepieciešams vairāk atbalsta. Ēģipte uzņēmusi daudz bēgļu, bet jāņem vērā, ka tur ir spēcīga “Islāma valsts” klātbūtne. Tāpat mums jāatceras arī par Lībiju, kur šajā jomā ir daudz darba.
Atgriežoties pie jautājuma par prevenciju – kādas iespējas redzat, lai no “Islāma valsts” propagandas atrautu jau indoktrinētus cilvēkus?
Šeit piemērojamas divas atšķirīgas pieejas. Ideologus un instruktorus mēs vairs nevaram deradikalizēt, tas ir pierādījies neskaitāmos pētījumos. Viņi jāatšķir no pārējiem – pat cietumos, lai viņi nevar tur turpināt savu “darbu”. Šīs iespējas Eiropas cietumos pašlaik netiek pilnībā nodrošinātas. Cietumi vispār ir laba vieta radikalizācijai. Savukārt cilvēkus, kuri veikuši sīkus noziegumus, mēs varam dabūt laukā no “Islāma valsts” ideoloģijas. Būtisks ir sociālo darbinieku darbs ar šiem cilvēkiem. Ir iespējams deradikalizēt cilvēkus, ja to dara personiskā līmenī. Parasti viņiem nepieciešama pieņemšana un atzīšana grupā, piemēram, sports ir labs līdzeklis, lai to darītu. Protams, pilsētu ielās un kvartālos jāstrādā psihologiem un sociālajiem darbiniekiem, piemēram, ar cilvēkiem, kuri ir atkarīgi no narkotikām. Mēs zinām, ka nav iespējams simtprocentīgs rezultāts, tomēr uzrunāt cilvēkus un strādāt ar viņiem ir lētāk nekā vēlāk novērst terora aktu radītos kaitējumus.
Vācijā pašlaik ir diskusija par imāmiem, kuri savos sprediķos vēršas pret pamattiesībām un ar fundamentālismu iestājas pret demokrātiju. Jāpanāk, lai imāmus nefinansētu no citām valstīm un reliģiskās draudzes nesaņemtu maksājumus no ārzemēm. Piemēram, finansējums bieži nāk no Kataras, Bahreinas, Saūda Arābijas, Turcijas.
Vācijā nesen izskanēja ierosinājums, ka vajadzētu musulmaņu draudzes atzīt par tradicionālām, līdz ar to tās saskaņā ar Vācijas satversmi varētu saņemt finansējumu no nodokļiem tāpat kā evaņģēliski luteriskā baznīca un katoliskā baznīca…
Pamatā jau ideja nav slikta, tomēr saskaņā ar Vācijas konstitūciju reliģiskajām darbībām jānotiek vācu valodā.
Bieži izskanējusi teorija, ka, piemēram, Francijā “Islāma valsts” idejas simpatizē tiem cilvēkiem, kuri nav spējuši integrēties sabiedrībā. Kāds ir jūsu skatījums?
Tā, manuprāt, ir nepareiza teorija, jo tās pamatojums balstās tikai vienā cēlonī. “Islāma valstij” piebiedrojas arī elektroinženieri, informācijas tehnoloģiju speciālisti un cilvēki, kuri paaudžu paaudzēs dzīvojuši Eiropā bez migrācijas pieredzes. Bieži ir tā, ka pirmās paaudzes imigranti nav integrēti mūsu sabiedrībā un viņu bērni faktiski aug divās pasaulēs, kurās viņiem ir grūti definēt savu identitāti, – viņi īsti nav franči un īsti nav marokāņi vai alžīrieši. Ar turkiem ir citādi, jo Eiropā nav gandrīz neviena turka, kurš interesētos par pievienošanos “Islāma valstij”, bet biežāk šāda tendence raksturīga cilvēkiem, kuriem ir Ziemeļāfrikas izcelsme. Manā dzimtajā Bavārijā esam nolēmuši tērēt bēgļu integrācijai četrus miljardus eiro, kas ir vairāk, nekā ES maksā Turcijai par bēgļu uzņemšanas darījumu. Zinu, ka Ziemeļreinas-Vestfālenes federālā zeme to nav izdarījusi, jo tur pie varas ir sociālisti, kuriem ir nepareiza izpratne par integrācijas politiku. Viņi to uztver kā asimilāciju. Mums var patikt turku ēdieni, Austrumu vēderdejas un kultūru dažādība, bet bīstamība ir, kad kultūru dažādībā tiek ienesta ideoloģija un norobežošanās.
