Karte galvā 4
Ikdienā braukājot, ar laiku iegaumē, kuras ielas ir skrejritenim draudzīgas. Starp citu, vislabākais asfalts Rīgā ir pie Brīvības pieminekļa. Arī nesen restaurētais Grīziņkalna parks braucējam ir izcils. Toties Vecrīga skrejritenim gandrīz nav piemērota, jo tur pārsvarā ir bruģis.
Grūti ripināties, ja ietvi klāj flīzes vai jaunmodīgais bruģis ar nelāgi platām spraugām. Nejēdzīgs ir arī segums no lieliem betona kvadrātiem. Sanita sūta siltus sveicienus dzimtajai Jelgavai, kur viss skaisti bruģēts, tomēr, ar skrejriteni braucot, zobs uz zoba neturas.
Uzmanību! Lai braucējs būtu drošībā, jāpārvietojas pa ietvi. Ielas braucamo daļu ieteicams izmantot tikai izņēmuma gadījumā. Īpaši jāuzmanās pie pagalmu izbrauktuvēm, jo no tām pēkšņi var parādīties kāda automašīna.
Iespēja smaidam
Kad Emija vēl bija vedama ratiņos, Sanita pastaigājās, ņemot talkā skrejriteni. Ar vienu roku stūma ratus, ar otru stūrēja braucamrīku. Ar skrejriteni var vizināties arī tad, ja mazuli ieliek ķengurā jeb slingā.
Garāmgājēji, šādu ģimeni redzot, priecājas, dēvē par sportistiem. Citi jau pa gabalu rāda gaisā paslietu īkšķi, uzmundrina, atbalsta.
“Nesen satiku divas jaunas sievietes ar skrejriteņiem. Viņas redzējušas mani ar mazo meitu šādi braucam, un tas tik ļoti iepaticies, ka arī nopirkušas braucamos,” stāsta Sanita. Viņa ripina pa ietvi un reizēm uzsauc: “Palaiž garām!” – vai ar balsi uzpīpina. Daudzi atskatās un pasmaida. Tā ir iespēja pozitīvai komunikācijai.
“Mūsu laikmetam ir cita dinamika – dzīve kūsā, mutuļo, visur jāpaspēj. Varbūt arī citiem ir vērts uzkāpt uz skrejriteņa!”
