Ir arī mīnusi 4
* Plaisas ielas segumā vai akmentiņi ceļā skrejritenim un braucējam nav draudzīgi. Ritenis var tikt pāri kādam centimetram vai diviem, bet pret lielāku šķērsli atduras, neripo. Grūti braukt pa grumbuļainu virsmu, turklāt skrejritenis ātrāk nolietojas.
Sanita: “Sākumā, kad vēl mācījos braukt, pāris reižu trāpīju padziļākā grambā un novēlos. Vienīgais labums, ka skrejritenis nav tik augsts kā, piemēram, velosipēds.”
Alberts: “Nokritu pirmajā braukšanas dienā. Tallinas un Brīvības ielas krustojumā pie ietves apmales bija smilšu sanesums. Redzēju pāri smiltīm velosipēda sliedi. Ja jau divritenis var, tad arī skrejritenis! Taču mazais ritenis iegrima, atdūrās pret apmali, un es pārlidoju pāri stūrei. Nekas traks, vien mazliet nobrāzu rokas.”
* Cauri peļķēm braukt nav ieteicams. Lietus laikā jāuzmanās vairāk, jo pārvietojoties aizmugurējais ritenis met augšup ūdeni un dubļus, bikšu staras kļūst netīras, turklāt slapjums kaitē braucamrīka gultņiem.
Luīze: “Šogad joku dienā man bija jāraud. Kavēju skolu un metos riteņot tādā ātrumā, ka apšķiedu visas drēbes, ierados galīgi netīra.”
Lai izvairītos no šādas ķibeles, aizmugurē der uzlabot dubļu sargu – uzlikt garāku, lai sniedzas pāri ritenim.
