Stāsta Luīze, 9 gadi 4
“Atceros, kā mamma mani un Elīzu veda uz dārziņu – es priekšā turējos, māsa stāvēja aiz manis. Kad mamma gaidīja māsu, viņa turpināja izmantot skrejriteni! Braucām visas līdz pat laikam, kad ietves apledoja.
Kad paaugos, pati sāku braukt. Vispirms iemācījos stūrēt parasto divriteni, turēt līdzsvaru, jo tas ir svarīgi. Dažām meitenēm neizdodas noturēt līdzsvaru, tad viņas pavizinu. Vēl jāmāk pareizi atsperties, ja gribi ātri tikt uz priekšu. Tāpat pēc laiciņa jāmaina atspēriena kāja, es skaitu līdzi ritmā – viens, divi, atsperos…
Kad mamma mūs veda uz skolu, sākumā vēru acis ciet, man nepatika, ka citi redz, cik jocīgi braucam. Tagad pie skolas stāv daudz tādu braucamo. Bet mūsu mamma bija pirmā! Puikām ir citādi skrejriteņi – ar maziem ritentiņiem, lai skeitparkā var taisīt ekstrēmus trikus.
Mamma ieteica braukt ar skrejriteni, kad man radās muguras problēmas, jo skolas soma bija ļoti smaga. Tagad somu uzkarinu uz stūres, nekas nav jānes.”
