Uz skatuves kāpj jaunie. Ilze Kļaviņa recenzē Liepājas un Valmieras teātra jauno aktieru sniegumu 0
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Gluži kā skaisti viļņi nokļūst krastā, šovasar liels skaits topošo jauno aktieru kļūst par diplomētiem profesionāļiem, piesakot sevi mācību nobeiguma izrādēs.
Vienlaikus kursi ir divi – Liepājas teātra 8. studijas audzēkņi un Latvijas Kultūras akadēmijas dramatiskā teātra aktiermākslas programmas absolventi, kuri cieši saistīti ar Valmieras teātri.
Vilšus nevilšus rodas iespēja salīdzinājumam, kam nav saistība ar labāks / sliktāks novērtējumu, bet vairāk ar daudzsološu radošu personību parādīšanos uz profesionālo teātru skatuvēm.
Kādi viņi būs – tehniski uztrenēti vai harismātiski spilgti, intelektuāli vai sociāli kritiski domājoši, tādi vai citādi šie jaunie, kuri noteiks toni uz profesionālajām skatuvēm ne tikai Valmierā un Liepājā, bet arī Rīgā – jau zināms, ka Dailes teātris angažējis vairākus aktierus.
Diplomdarbu izrādes sniedz ieskatu notikušajā mācību procesā un sasniegtajā rezultātā, rādot gan ar jauniešiem strādājošo pedagogu rokrakstu, gan artistisko jauno skatuves mākslinieku radošās domāšanas ievirzes un meistarības šķautnes.
Mūžīgu kaislību variācijas
Skatītāji topošo liepājnieku aktieru sniegumu jau varēja novērtēt mūzikla “Purva bridējs ugunī” masu skatos, savukārt viņu diplomdarbi – Arbuzova “Cietsirdīgās spēles” (režisors Dmitrijs Petrenko) un Kristīnes Brīniņas īpašvietas iestudējums “Upe” pandēmijas dēļ aizvadīti bez publikas.
Māras Ķimeles izrāde pēc Ferdinanda Bruknera “Jaunības slimības”, kas iekļauta repertuārā ar nosaukumu “Diagnoze – jaunība”, uzliek augstu pārbaudes latiņu ar īpašu dramaturģiju. Tēli, kas runā ne vien personāžu / raksturu valodā, bet arī autora balsī, stāsta par dziņām, kaisli, iekšēju iracionālu spēku, kas bija aktuāls atklājums modernismā.
Zīmīgs, no Ferdinanda Bruknera iestudētām lugām neaizmirstams ir Dailes teātra Karalienes Elizabetes sniegums leģendārās Vijas Artmanes iemiesojumā, kura nospēlēja ne vien karalieni, bet arī apgaismības laikmeta filozofiju: “Viss šajā dzīvē ir no sāpēm un no prāta…”
Arī viens no “Jaunības slimības” personāžiem raksturo sava laika pilsoniskās sabiedrības normu sadursmi ar indivīdam raksturīgo jutekliskumu, sakot: “Sāpes mēs radām sev paši. Sāpju cēlonis ir pārdzīvojums, psihisks process, pašsuģestija, kuru mums izdodas uz brīdi veikli apslāpēt, kad kliedzam.”
Saskaņā ar autoru lugas darbība notiek Vīnē ap 1923. gadu, un to dramaturgs iecerējis kā pētījumu par apslāpētām vīriešu – sieviešu, sieviešu – sieviešu kaislību attiecībām.
Liepājnieku izrādes dramatiskā darbība pārcelta uz mūsdienām, un teksta materiāls kalpo kā jutekliskuma un iracionālu impulsu izpēte un iekļaušana aktieru spēlē un partnerībā. Jaunie profesionāļi šo radošo atslēgu izmanto ar dažādām sekmēm.
No 2. jūlija izrādes sastāva gribas izcelt Madaru Viļčuku (Marija) un Kārli Ērgli (Frēders), kuri spēj iemiesot savos tēlos iekšēji sašķeltu personību sasprindzinājumu un attaisnot pretrunīgas, bet tieši tāpēc intriģējošas attiecības ar partneriem.
Ar Brehtu par Viljamsu
Valmieriešu māksliniecisko virzienu nosaka kursu vadītāju – pedagogu dueta Indras Rogas un Mihaila Gruzdova – programma, un viņu pieeju raksturo darbs ar daudzveidīgu un spēcīgu dramaturģijas klasiku.
Tas studentus iepazīstina ar dramaturģijas augstākajiem sasniegumiem un uzlādē ar dažādiem spēles stiliem.
Studentu mājās “Zirgu pastā” spēlētās variācijas par Tenesija Viljamsa lugu “Ilgu tramvajs”, ko režisējis Mihails Gruzdovs, iekļaujas dramaturģijas klasikas izrāžu sērijā (2020./2021. gada sezonā sagatavoti pieci diplomdarbi, bet Bertolda Brehta “Lepnās kāzas” iestudējums, pateicoties teātra atbalstam, tapis kā Valmieras Drāmas teātra repertuāra vienība).
Veiksmīgi saīsinātais Viljamsa daudzcēlienu lugas pārlikums uz intensīvu pusotras stundas izrādi, pārdēvēts par “Blanša. Baltais mežs”, apliecinot mūsdienīgu produktīvu pieeju – koncentrēti izstāstīt būtisko.
Četru aktieru spēles ekspresīvo stilistiku, ko var apzīmēt ar “dzīvo ātri, mirsti jauns”, papildina grupas “White Forest” oriģinālmūzika, kas iekļaujas izrādē kā piektais darbības personāžs. Muzikanti rada ne vien izrādes atmosfēru, bet arī kļūst par brehtiskā atsvešinājuma principu iemiesojošiem stāstniekiem, apvienojot atsevišķas epizodes vienotā veselumā.
Te klātesošs ir vēl viens mūsdienīgs princips – aktieris kā patstāvīgs lomas līdzautors, kurš savieno savu attieksmi ar varoņa dzīves atveidojumu. Blanšas Dibuā lomā aktrise Katrīna Griga sniedz savu aizstāvības versiju par sievieti – sapņotāju – prostitūtu, un viņa to dara, ekspresīvi uzlādējot katru konkrēto mirkli ar savas varones izmisīgo cīņu attiecību labirintu strupceļos.
Māksliniece rāda tēla balansēšanu uz neprāta un izkāpinātas emocionalitātes sliekšņa, raisot skatītājos vēlmi noticēt brīnumam par izdošanos, kas atkal un atkal nepiepildās.
Grigas tēlam ir liela slodze šajā visā visumā fiziskā teātra struktūrā, kur scenogrāfe un kostīmu autore Pamela Butāne ielikusi augstas prasības – augstpapēžu kurpes, vairākas pārģērbšanās. Skatuves iekārtojumā ir tikai daži (divi matrači, čemodāns, krēsli), bet maksimāli izmantoti elementi, kas aktieru ekspresīvajai kustībai ļauj transformēt tukšo telpu par attiecību cīņas arēnu.
Vienlaikus tērpi, rekvizītu detaļas un frizūras identificē tipāžus, piemēram, Agnese Laicāne ar lupatīgo kleitu, pakļāvīgo copīti Stellas veidolā iemieso upurējošās mīlošās sievas tēlu. Laicānes temperaments atklāj varones atdevīgumu, kas viņas vīra lomas atveidotājam Krišjānim Strodam maina viņa tēla uzdevumu.
Stenlijs Kovaļskis atšķirībā no citiem iestudējumiem šoreiz ir mazāk brutāls, viņa motivācijā nolasāms Miča glābēja uzdevums – atvērt draugam acis uz iecerētās mīļākās netīro pagātni. Vīrišķīgā Miča tēlā aktieris Aksels Aizkalns atklāj psiholoģiski dziļākus un niansētākus tēla slāņus, lomā daudz nianšu, precīza aktiera attieksme.
Muzikālie numuri ar dejas elementiem, kas pārtrauc attiecību attīstības sižetu, ļauj aktieriem atklāt augstu ekspresīvas tehnikas formas gatavību, spēju strādāt fiziskā teātra stilistikā un izkāpinātu attiecību atsegšanā.
Vai jauno aktierspēku viļņi parādīsies ātri uzputojošā un tikpat ātri noplokošā vilnī vai mainīs teātra plūdumu un padziļinās gultni, vēl rādīs laiks.
