“Atkal kāpšana uz skatuves rada tādu kā svētnīcas sajūtu.” Saruna ar Lieni Kinču 0
Inga Kaļva-Miņina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sestdien, 14. augustā, Cēsu Mākslas festivālā apmeklētājiem būs iespēja izbaudīt Riharda Vāgnera operas “Valkīra” trešā cēliena koncertiestudējumu, kura režisors ir Viesturs Kairišs.
Galveno varoņu tēlos iejutīsies pasaulslavenie Vāgnera operu interpreti Ketrīna Fostere, Liene Kinča un Egils Siliņš, valkīru lomās – Latvijas Nacionālās operas solistes, un muzicēs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris diriģenta Andra Pogas vadībā.
Zīglindes lomas atveidotāja Liene Kinča sarunā atklāj, ka Cēsu Mākslas festivālā uzstāsies pirmo reizi, turklāt tas viņai šogad būs arī pirmais koncerts ar skatītājiem klātienē.
Liene Kinča no 2005. līdz 2014. gadam ir bijusi Latvijas Nacionālās operas soliste. 2011. un 2013. gadā saņēmusi “Latvijas gāzes” gada balvu kā labākā operas soliste.
Šobrīd viņa ir brīvmāksliniece, kas uzstājas Eiropā un ārpus tās. Operdziedātāja, kura tiek dēvēta par Vāgnera skaisto balsi, pašlaik gatavojas Sergeja Prokofjeva operai “Karš un miers”, kuras pirmizrāde Ženēvas operā gaidāma 13. septembrī.
Liene atveidos Andreja Bolkonska māsu kņazi Mariju Bolkonsku. Pagājušajā nedēļā māksliniece devās uz Ženēvu, kur sākās pirmie mēģinājumi, šonedēļ uzstāsies Cēsu Mākslas festivālā un tad atkal dosies atpakaļ uz Ženēvu, kur turpināsies mēģinājumi.
Šobrīd Ženēvā gatavojaties savai jaunajai lomai. Lūdzu, pastāstiet nedaudz vairāk.
L. Kinča: Tas man ir pirmais lielais iestudējums kopš pandēmijas sākuma. Man paveicās pagājušā gada rudenī, kad vēl divus mēnešus notika pasākumi un izdevās mazliet padziedāt Latvijā, bet lielie Eiropas teātri jau bija ciet.
Šobrīd ir pats mēģinājumu sākums, notiek tērpu laikošana un citi darbi. Pirmās dienas parasti ir nervozas, bet, kad sākas skatuves mēģinājumi, tad apmēram jau ir skaidrs dienas grafiks. Iestudējums ir Kalisto Bieto režijā, mūzika – fantastiska.
Domāju, ka tas būs tāds spēcīgs un labs darbs, atbilstošs šī brīža kopējai noskaņai.
Cēsīs uzstāsieties brīvdabas pasākumā. Kā ir dziedāt ārpus koncertzāles telpām?
Akadēmiskajam dziedātājam tas noteikti ir sarežģītāk, jo mēs neesam pieraduši dziedāt ar mikrofonu. Tādēļ īsti nespējam noķert tās sajūtas – kā mums skan akustiski, kur ir balss utt.
Bet skatuve ir skatuve, vienalga, vai tā ir brīvdabas vai operas, noteikumi jau nemainās, ir tikai cits spēles laukums.
Ar ko jums ir īpaša Zīglindes loma, un kā gatavojaties Cēsu Mākslas festivālam?
Šī ir sen dziedāta un labi zināma loma. Pirmo reizi Zīglindes lomu dziedāju Latvijas Nacionālajā operā 2013. gadā. Īpaši gatavoties man nav vajadzīgs, jo lomu es zinu.
Trešajā cēlienā Zīglindei ir viena epizode, pamatā visa atbildība ir uz Brunhildi un Votānu. Bet tieši tāpēc, ka tā ir viena epizode, varēju atbraukt uz Latviju, jo, ja tas būtu ļoti apjomīgs pasākums, tad es to diez vai varētu.
Jums ir tuva Vāgnera mūzikas pasaule. Ar ko tā jums šķiet tik īpaša?
Dziedātāji parasti ļoti baidās no Vāgnera mūzikas, it kā baidoties nodarīt pāri savai balsij. Es teiktu, ka tas ir maldīgi, jo, piemēram, Pučīni ir daudz grūtāk dziedāt nekā Vāgneru.
Orķestris bieži vien ir daudz nežēlīgāks pret dziedātāju, jo Pučīni parasti dublē dziedamo līniju – orķestris dublē to pašu, ko dzied dziedātājs, un tas apgrūtina dziedāšanas procesu.
Bet Vāgnera mūzikā tā nav, vienīgi tev ir jāsaprot, ka tu kā dziedātājs esi kaut kā ļoti liela sastāvdaļa. Tu neesi nr. 1, nr. 2, nr. 5, nr. 10. Tas ir orķestris, tas ir stāsts, tā ir mūzika, un tu esi viens puzles gabaliņš tajā visā lielumā.
Tas nav tā, kā ir, piemēram, belkanto lomām, kad ir viena primadonna un viņa viena pati dzied visu izrādi. Vāgnerā tā parasti ir caurviju attīstība.
Vācu valodā ir mazliet citāda dziedāšanas tehnika. Kad klausās Vāgneru, tad šķiet, ka tas ir kaut kas sarežģīts, bet, manuprāt, tā nav.
Vai pandēmijas laikā uzstājāties tiešraides jeb attālinātajos koncertos?
Man bija divi strīmi. Esmu absolūti pret šāda veida koncertiem. Uztvēru tos kā ierakstus, un man šis process ļoti, ļoti nepatika.
Uzskatu, ka ne dziedātāji, ne orķestris, ne mūziķis šādi nespēj translēt to, kas būtu jātranslē uz tuvumā esošu auditoriju. Īpaši šāda veida koncerti apzog dziedātāju, jo balss netiek parādīta visā spozmē.
Viena no kovidlaikā gūtajām atziņām noteikti varētu būt tāda, ka šie attālinātie koncerti neļauj māksliniekam pilnībā izpausties uz skatuves un nesniedz emocionālo pacēlumu.
Esmu pilnīgi droša, ka attālinātie koncerti neko nedeva arī skatītājiem. Arī pati mēģināju diezgan daudz skatīties šāda veida koncertus, bet neguvu baudījumu ne dvēselei, ne ausīm, ne arī sirdij, ko būtu saņēmusi, ja būtu koncertā klātienē.
Varbūt cita mūzikas žanra koncertiem der šāds formāts, bet akadēmiskajā mūzikā tas nestrādā, un viss.
Zinu daudzus kolēģus, kas šajā laikā atrada citu nodarbošanos un pārstāja dziedāt. Savukārt tiem, kas palikuši šajā profesijā, ir ļoti uzlabojusies vokālā forma. Vispirms jau tāpēc, ka balss ir atpūtusies, un tas ir ļoti labi.
Šajā laikā sapratu, cik ļoti man patīk mans darbs. Arī pirms tam man patika dziedāt, bet, kad esi tajā ikdienas ritenī un rutīnā, tad ne vienmēr saproti un novērtē to, cik dziedāšana tev tomēr ir dārga.
Šajā klusuma brīdī man bija liela atklāsme, ka tas man ir ļoti mīļš darbs, ko gribu darīt.
Atkal kāpšana uz skatuves rada tādu kā svētnīcas sajūtu, jo tas vairs nav tik ikdienišķi kā pirms tam, kad likās – ak, nu atkal kārtējā izrāde! Domāju, ka tas ir labi gan izpildītājam, gan arī publikai.
Šis laiks ļāva paskatīties uz savu darbu no malas un apjaust, cik patiesībā tas jums ir nozīmīgs.
Jā, tā ir. Tik liela klusēšana jebkuram mūziķim, ne tikai dziedātājam, rada depresīvu sajūtu. Par šo situāciju jau neviens nebija priecīgs.
Tu, protams, dziedi, trenējies, bet iziet uz skatuves, kad redzi skatītājus, – tas tomēr ir citādāks pārdzīvojums, atšķirīgs adrenalīns un cita jauda. Tas ir kā no jauna kāpt ūdenī un mācīties peldēt.
Covid-19 laikā daudzi mākslinieki vairāk pievērsās saviem hobijiem, kas kļuva par galveno nodarbošanos laikā, kad nebija iespējams strādāt ierasto darbu. Varbūt arī jūs šajā laikā pievērsāties kādam hobijam vai ļāvāties kādai nodarbei, kam līdz šim nebija laika?
Tā kā mums Latvijā ir sezonas, tad var teikt – dārza iekopšana mums ir sezonāla nodarbe, ko varam darīt pavasarī un vasarā. Pirmajā lokdaunā sapratu to, cik man patiesībā tuva ir zeme.
Man ir māja laukos, kur dzīvo mamma, un toreiz laiku pavadīju tur. Patiešām izbaudīju, ka ir dārzs un ka var rakt. Savā ziņā tā ir arī meditācija, jo vari nedomāt par apkārt notiekošo.
Tas man pašai bija pārsteigums, jo man jau nekad nekam tādam nebija laika. Parasti labākajā gadījumā tas bija viens mēnesis vasarā, kad bija brīvs, taču tagad bija laiks darboties dārzā.
Man ļoti patīk daba un viss dzīvais. Savā ziņā esmu tāda, var teikt, liela dabas un dzīvnieku aizstāve. Man ļoti nepatīk tas, ko cilvēki izdara ar vidi, kurā dzīvo, ko viņi dara ar saviem dzīvniekiem un paši ar sevi, ko viņi ēd, ko met ārā, kas notiek ar mežiem, apkārtni.
Šī tēma man visu laiku bijusi tuva, bet šajā laikā vairāk izjutu sāpi par to, cik esam atbildīgi par to, kas pašlaik notiek ar mūsu planētu. Cilvēks ilgus gadsimtus ir dzīvojis kā patērētājs, nav domājis par to, ka planētas resursi ir limitēti.
Kādi ir turpmākie radošie plāni?
Man atkal ir Vāgners Leipcigā – viņa pirmā opera “Fejas”, tā ir atceltā izrāde, kas nenotika Covid-19 dēļ. Līdz šim mēs tikai mēģinājām, jo arī Vācijā līdz jūnijam nekas nenotika.
Šobrīd Vāgnera operā “Tristans un Izolde”, kas būs pēc jaunā gada, gatavojos savai pirmajai Izoldes lomai. Tas man ir tāds laikietilpīgs process.
Decembrī atkal dziedāšu Latvijā, un man būs gods uzstāties Egila Siliņa 60 gadu jubilejas koncertā, kur būs Sergeja Rahmaņinova operas “Aļeko” koncertuzvedums.
Savukārt nākamajā pusgadā man atkal ir Vāgners, Vāgners, Vāgners. Ļoti ceru, kas viss ieplānotais notiks, gribas cerēt uz to labāko.
Kur šajā laikā smeļaties iedvesmu?
Esmu diezgan pragmatisks cilvēks. Ja ir grūti, tad mēģinu kaut ko darīt, lai tā nebūtu. Parasti mēģinu sevi ierakt darbos, jo sēdēt un vaimanāt jau nav nekādas jēgas. Esmu diezgan liela grāmatu lasītāja.
Vienmēr esmu daudz lasījusi, bet saspringtajā ikdienā grāmatas krājās lielā kaudzē uz skapīša pie gultas, un nekad tā īsti nebija laika visu, ko gribi, izlasīt. Tagad tas tiešām ir izdarīts.
Grāmatu lasīšanu tagad esmu ieviesusi par ikdienas rutīnu, ka kaut kas tomēr ir regulāri jālasa, nevis tikai tad, kad ir laiks.
Ja runājam par grūto laiku, kam visi gājām cauri, es ieslēdzu savu pragmatismu – es skaidri zinu, ka tas viss kaut kad beigsies un ka viss būs labi.
Bet, nedaudz pieskaroties tam, kas šobrīd notiek, jāteic, ka cilvēki mazliet ir aizmirsuši, no kurienes viņi nāk un kāpēc te ir.
Ja cilvēks atcerēsies, no kurienes viņš nāk un kāpēc te atrodas, tad, domāju, ļoti daudzas pašreizējās problēmas, kas mūs nospiež, mazināsies.
