Uz skatuves jākāpj gudriem cilvēkiem. Saruna ar Igo 0
Dzīvei jēgu piešķir maģiski mirkļi – tās minūtes, dienas un gadi, kad mēs nodarbojamies ar to, kā dēļ esam nākuši šai pasaulē. Pārējais ir gaidas vai atmiņas. Viņa mūžā maģisku mirkļu ir bijis gana daudz. ”Aiz līkuma varbūt ir sāpes Aiz nākamā jau prieks Kā iemiets palieku es šeit Kā mirkļa liecinieks,” dzied IGO, un nudien ir grūti noticēt, ka viņam šovasar piecdesmitā dzimumdiena.
Tikko ir atklāta Igo skaņu ierakstu studija, klajā nācis DVD “ieelpots”, sagatavota koncertu sērija “Mani 50”. Lielisks iemesls, lai uz mirkli satiktos un parunātu par mirkļiem.
Ar Igo tiekamies Vecrīgā viņa jaunajā studijā. Pareizāk sakot, tās viesistabā, sauktā par domātuvi. Pie sienām Ulvja Alberta foto-grāfijas ar Džimija Hendriksa ģitārām, Igo dēla Mikus un Jura Zaļeska darbi, Elitas Patmalnieces un paša Igo oforti un tad vēl no sirds formas akmentiņiem salikta kolāža. Bet galvenais – te ir miers. Kā ciklona centrā.
– Mēs visi nākam no brīnumu laika – no bērnības. Kas pirmais nāk prātā, kad domā par to?
– Vasara, un daudz, daudz mūzikas. Tie bija gan koncerti estrādē “Pūt, vējiņi!”, gan “Liepājas dzintars”.
Tas bija kaut kas unikāls, tā nedrīkstēja un nevarēja notikt, bet notika. Liepājā pēkšņi bija pilns ar hipijiem jeb puķu bērniem – jauniešiem, kas saģērbušies pēc tā laika pasaules modes, pat tie, kas ikdienā neko tādu neatļāvās.
Un tad vēl jūra, peldēšanās no maija vidus līdz pat septembrim, oktobrim.
– Tava māmiņa ir māksliniece, tētis bija tehnisks cilvēks. Kas tev dziedāja šūpuļdziesmas?
– Vecāmāte dziedāja. Tētis no ģimenes aizgāja, kad man bija gads. Tiesa, pēc tam man ar viņu bija labas un interesantas attiecības. Bet māte, kad es pabeidzu 1. klasi, saņēmās un aizbrauca uz Maskavu mācīties klātienē sešus vai pat septiņus gadus. Es pabeidzu 8. klasi, bet viņa – Maskavas Augstāko poligrāfijas institūtu. Tāpēc brīvdienas es dažkārt pavadīju Maskavā pie mātes, dažkārt viņa atbrauca uz Latviju uz nedēļu vai divām, citreiz tikāmies Tallinā, kur mums radi – gan mātes brālis, gan māsa ieprecējušies, viņiem tur lielas ģimenes, citreiz dzīvoju Igaunijas laukos, kur vispār neviens nerunāja ne latviski, ne krieviski.
– Pēc pases tu esi krievs.
– Pēc pases esmu krievs, bet aiz tā slēpjas milzīgi daudz kas. Viena mana vecāmāte ir vāciete, no Vācijas vāciešiem un no baltvāciešiem, viņa nāk no senas ārstu dinastijas, pirmais Liepājas ārsts Vilhelms Gurbands bija mans vectēvs piektajā pakāpē. Tēva ģimenē ir leiši un krievi. Savukārt vectēvam no mātes puses senčos ir francūži, krievi un vēl kāda igauņu līnija.
Taču, kad 16 gados saņēmu pasi, kurā bija ierakstīts, ka esmu krievs, no dusmām biju gatavs zemes spert gaisā. Es gāju latviešu skolā, visi mani draugi bija latvieši. Dzīvoju centrā; kamēr ar savu vijoli tiku līdz mūzikas skolai, reizes trīs no krievu huligāniem biju dabūjis pa maku tikai tāpēc, ka garais, ka ar vijoli un ka “gans latiš”.
Bet pasē man ieraksta – krievs!
– Vai atceries savu pirmo uzstāšanos publikas priekšā?
– Biju vēl pirmziemnieks, kad skolas dramatiskā pulciņa uzvedumā man uzticēja Buratino lomu. Izdevās tik labi, ka līdz pat 8. klasei daudzi mani sauca par Buratino.
Mūzikas skolā spēlēju gan vijolnieku ansamblī, gan orķestrī. Ar ansambli guvām nopietnus panākumus, koncertējām pa visu Latviju, pat televīzijā uzstājāmies.
Un vēl mums bija aģitbrigāde, tiem laikiem neparasta, bez pantiem, kas slavina iekārtu, – dziedājām Raimonda Paula dziesmas, es spēlēju vijoles solo.
Un vēl man patika lasīt dzeju. Ilgus gadus mans sīvākais konkurents bija Jānis Šipkēvics, visas pilsētas mērogā sacentāmies, no galvas runājām milzu palagus, nopietnus, krievu valodā, tātad tas bija divtik sarežģīti. Taču es visu laiku biju otrais, tur nu neko nevarēja darīt. Bet, kolīdz Jānis pabeidza skolu, es kļuvu pirmais. Divus gadus man bija tā laime.
– Un tad nāca “Corpus” laiks.
– Biju jau iestājies Liepājas mūzikas vidusskolas vokālajā nodaļā. Zināju, ka Grobiņā čaļi spēlē roku. Man bija vinila plašu kolekcija, ko pirku, ko man no ārzemēm sūtīja. “Nazareth”, “Sweet”, “Whitesnake”, “Deep Purple”, “Led Zeppelin” – to visu diendienā klausījos, turklāt nežēlīgā skaļumā…
– Tu nekad neklausījies mūziku viens, kopā ar tevi to klausījās vēl trīs stāvi…
– Pat visa iela! Līdz vienubrīd man šķita, es tik labi to lietu pārzinu, ka nu jau pats varu kāpt uz skatuves un plivināt matus. Un tad Vilnis Krieviņš viendien teica: zini, mums vajag jaunu solistu, atbrauc uz Grobiņas kultūras namu, tur būs baigais notikums – pieminēsim Džimija Hendriksa nāves dienu, uzspēlēsim, iepazīsies ar Ēriku Ķiģeli, tad jau tā lieta aizies.
Kad aizbraucu, ieraudzīju, ka tur pilns ar mākslas un mūzikas studentiem. Visi pa stūriem dzer, cits jau mētājās, cits vēl bučojas, cits kaut ko mēģina uzspēlēt, Ēriks ķirsī… Tad arī es atradu pazīstamu meiteni, bučojos ar viņu līdz rītam, tā tas arī beidzās.
– Padziedāt neiznāca?
– Kāda dziedāšana, tikai dzeršana… Bet nu skaitījās, ka iepazinušies esam, sāku braukt uz mēģinājumiem, braucu līdzi, kad “Corpus” spēlēja dejas.
Mani izbrīnīja viņu profesionālisms. Citi tolaik spēlēja mīksti un ļengani, bet Vilnis, Eduards Glotovs un Ēriks pa trim radīja skanējumu, kādu varēja dzirdēt vienīgi skaņuplatēs. Es tik nenormāli mācēju uzplīties, ka puiši mani pieņēma kā neizbēgamību.
1979. gadā mēs jau uzstājāmies tarifikācijas skatē un ieguvām tiesības koncertēt visā Latvijā. Sākām braukāt pa Kurzemi, Latgali, Vidzemi. Ērikam patika arī instrumentāla mūzika, vienā skaņdarbā es pat piespēlēju vijoli. Bija arī daudz pārdzīvojumu, vilšanos, aizvainojumu. Man bija sešpadsmit gadu, zaļš gurķis, ideālists, pārējie – stipri vecāki, turklāt skarbie veči, blieza pa taisno – kā ar dēli pa pieri.
– Kas nenogalina, padara tevi stiprāku. Un tad nāca “Līvu” laiks.
– Tieši tā! “Līvi” bija saņēmuši uzaicinājumu uzstāties politiskās dziesmas festivālā Rīgā. Juris Pavītols uzaicināja daļu no “Corpus” mūziķiem, proti, mani, Ēriku un Vilni pievienoties “Līviem”. Konkursā mēs nospēlējām tik labi, ka ieguvām visaugstāko novērtējumu. Nekavējoties nāca piedāvājumi koncertēt, un tā mēs iekļāvāmies “Līvos”. Bijām svaigāki, agresīvāki. Diemžēl tas nebija īsti toleranti pret veterāniem, dažiem no viņiem nācās “Līvus” pamest.
– Un tad – leģendārais “Liepājas kvartets”.
– Tas dzima kā joks. Divas smukas meitenes apjautājās, vai mēs ar Ainaru Virgu nebūtu ar mieru piedalīties vokālo ansambļu skatē, tāpat vien, pašiem par prieku.
– Panākumi bija negaidīti?
– Pilnīgi negaidīti! Tomēr gatavojāmies mēs nopietni. Vispirms uzvarējām Liepājā, tad Kurzemes zonā, līdz beidzot mums bija jādzied Rīgā universitātes lielajā aulā. Pēc pirmās dziesmas publikai mute vaļā, pēc otras – zāle kliedza! Tās pat nebija ovācijas, tas bija sprādziens. Labākie Latvijā! Pēc trim dienām mums jau bija jāuzstājas ar koncertu. Ko nu? Paņēmām līdzi Guntaru Raču, viņš lasa savus dzejoļus, pēc tam pastāsta par “Liepājas kvartetu”, kā tas radies, tad nodziedam vienu dziesmu, Guntars izstāsta par Ainaru Virgu, nodziedam otru dziesmu, viņš pastāsta par Igo, nolasa vēl trīs dzejoļus, mēs nodziedam vēl trīs dziesmas, tad viņš izvelk laikrakstu “Komunists”, lasa no tā anekdotes, jo iepriekšējā dienā bija 1. aprīlis, beigās mēs nodziedam vēl kaut ko, un tad Ainars piesēžas pie klavierēm un mēs nodziedam “Zīlīti” un “Laika dziesmiņu”, kas nemaz nebija “Liepājas kvarteta” repertuārā. Un tad vēlreiz to, ko dziedājām sākumā. Stunda piepildīta un cilvēki laimīgi.
– Kaut arī Šipkēvics tev nedaudz pabojāja jaunību, taču, kā redzams, piešķīla arī cīņas sparu. Jo tad jau nāca arī uzvara pirmajā jauno vokālistu konkursā “Jūrmala-86”.
– To, ka visi vārti ir vaļā, ka tikai vajag mēģināt un darīt, zināju droši. Taču “Liepājas kvartets” sākās kā labprātīgs joks, bet “Jūrmalas” konkursā piedalījos tikai tādēļ, ka man to lika.
– Kā tā?
– Tobrīd es jau biju Latvijas radio solists. Tev maksā algu, nu tad dziedi! Visiem bija zināmi vērtēšanas kritēriji, kādas dziesmas žūrijai varētu patikt, un tādi konkursanti arī sabrauca – dziedāja ne par ko, ne tur dziļuma, ne jēgas. Es ar Tuhmanova “Sēņu lietu” un Paula “Kā senā dziesmā” kopainā neiederējos. Turklāt pirms tam mani vēl tēla veidotāji bija apstrādājuši – lika apgriezt matus, šķirties no pusbārdas, nedrīkstēju vilkt šīs bikses un arī tās ne, žaketi šo nekādā gadījumā un to otru arī ne. Beigu beigās uz skatuves iznācu melnās biksēs un baltā kreklā. Un varbūt arī labi, ka tā, jo palika tikai kaila dvēsele.
– Ar to tad arī paņēmi “Grand Prix”. Un tad nāca vēl viens lielais pagrieziens tavā karjerā un arī Latvijas atmodas vēsturē – rokopera “Lāčplēsis”.
– Tas bija notikums, uz kuru Zigmars apzināti gāja vairākus gadus. Atceros, mēs nācām no “Malvīnes”, mūziķu un mākslinieku pulcēšanās vietas, gājām pāri Brīvības ielai, kas tolaik bija Ļeņina iela, kad Zigmars man pēkšņi pajautāja, vai es būtu ar mieru nodziedāt Lāčplēsi. Tas tik ir ko vērts!
Vēlāk, kad pie Zigmara mājās gājām cauri tam, kas jādzied, man patika viss – melodiskums, ekspresivitāte, es patiešām to izjutu kā savu.
– “Lāčplēsim” bija, ja nemaldos, 50 izrādes, visas pārpildītā zālē.
– Tā varētu būt. Droši zinu, ka “Parīzes Dievmātes katedrāle” tika nospēlēta 90 reizes, bet tur man jau bija dublants Niks Matvejevs – ja viens dzied rīta izrādi, tad vakarā otrs. Tiesa, man nereti iznāca dziedāt gan rītā, gan vakarā, divas izrādes nodziedāju pat ar plaušu karsoni, saņēmos, lietoju elpošanas vingrinājumus, domas spēku.
Tomēr dublants rada drošības sajūtu. “Lāčplēsī”, ja ar mani kas notiktu, izrāde būtu jāatceļ. Atbildības sajūta neiedomājama. Tiesa, šajā izrādē nevienam nebija aizstājēju. Un katrs tēls bija svarīgs.
Šī izrāde mūs visus mobilizēja – gan tas, kas notika uz skatuves, gan tas, kā publika uz to reaģēja. Daudzi tieši tur pasmēlās drosmi un izjūtas, ko pēc tam pauda intervijās. Pēkšņi mēs sajutām, ka varam runāt to, par ko pirms gada vēl klusējām.
– Tu pieminēji domas spēku. Bija mirklis, kad tu ielūkojies nāvei acīs. Varu vien apbrīnot tavu apņēmību, spēku un spēju pēc avārijas atgriezties un sākt visu gandrīz vai no jauna.
– Ikviens cilvēks, izmisuma brīdī ieraugot kaut mazāko cerības staru, sajutīs sevī enerģiju un vēlmi atgriezties dzīvē, lai ar laiku atkal varētu darīt to, kam esi aicināts.
– Izmisuma brīdī daudzi domās bija ar tevi.
– Tam ir liela nozīme. Tu esi salauzts, pilnīgi nekāds atrodies gultā, nevari noturēt papīra lapu, rokas kā lupatas. Tu vari tikai skatīties, un vēl tu vari norīt putriņu, ko tev kāds ar karotīti ir ielicis mutē. Un cerēt, ka ar laiku kaut kas tomēr mainīsies.
Bet tad tu dzirdi, ko tev cilvēki raksta vēstulēs, redzi, kā pie tevis atnāk bariņš skolēnu, atnāk draugi, kolēģi, tu uzzini, ka ir sarīkots vērienīgs koncerts, ko vada tavi draugi, kur uzstājas izcili mūziķi, ka apmeklētāju skaits ir milzīgs, – tas stiprina, tas trīsreiz ātrāk palīdz izcelties no tās bedres, kurā esi iegāzies, nekā tikai zāles un pašiedvesma vien. Toreiz es apzinājos, ka patiešām neesmu viens. Un sapratu – ja esi nolēmis kaut ko darīt, nedrīkst atkāpties.
Protams, vajag novērtēt savas iespējas, kaut kas vienmēr mainās, kaut vai tādēļ, ka cilvēks kļūst vecāks.
Piecdesmit gados īsti nepiestāv darīt to, ko darīji sešpadsmit gados, – ne to īsti vairs var izdarīt un, pat ja var, daudz kas izskatīsies smieklīgi. Katram dzīves periodam piestāv tās lietas, kas piestāv, un gudram cilvēkam to vajag apzināties. Un uz skatuves ir jākāpj gudriem cilvēkiem.
– Pieminēji, ka neesi viens. Tev ir ne tikai draugi, domubiedri un publika, tev ir arī divi dēli.
– Mikus un Dāvids Vidvuds. Mikus ir fotogrāfs, diezgan atzīts, ik pa brīdim aizceļo no Latvijas, citreiz gadu, citreiz trīs nodzīvo kādā no lielām pilsētām, smeļas pieredzi un iedvesmu. Pēdējā bija Parīze, pirms tam Milāna, Londona. Tagad viņš ir atgriezies Latvijā un veido savu maizes ceptuvi Liepājā, pie tirgus, romantiskā vietiņā. Viņš grib cept bagetes un kruasānus, patlaban pēta tehnoloģijas, jūnijā brauc uz Parīzi konsultēties. Līdzās ceptuvei būs zāle, kur varēs dzert gardu kafiju un maizes varēs gan nopirkt nešanai līdzi, gan baudīt uz vietas. Man jau arī kādreiz Liepājā bija mūzikas klubs, pēc tam restorāns. Laiki tagad tikpat sarežģīti, tikai vairāk pieredzes – gan savas, gan citu.
Bet Dāvids Vidvuds ir tetovētājs, spēlē ģitāru grupā, palīdz man uzkopt dārzu un pļauj zāli.
– Ar savu dēlu māti tu sen jau vairs nedzīvo kopā, bet tev taču ir mīļotā sieviete, vai ne? Neesi brīvs vīrietis?
– Gribi mani izprecināt?
– Gribu, lai meitenes nelolo veltīgas cerības.
– Pavisam brīvs neesmu vis. (Smejas.) Domās esmu ļoti brīvs, bet sirds ir piesieta.
– Mirkļa liecinieks – tas, man šķiet, ir ne tikai albuma nosaukums, bet arī apzīmējums tam, ko tu dari, – rakstot, muzicējot, vācot akmentiņus sirds formā, dzīvojot.
– Tā vieta, kur radās šā dzejoļa sajūta, tagad ir nojaukta.
Braucot no Rīgas pa Ventspils šoseju, tur vienā vietā bija divi stabi viaduktam, kas stāvēja, nezinu, cik gadu desmitus, taču tur nekas nekad nebija gājis pāri, tā vieta bija nepabeigta, tāda kā ilgu un ilūziju vieta. Pirmais nosaukums bija “Tilta sapņi”: nepabeigts, neuzbūvēts tilts un tā sapņi.
Tomēr pēc tam sajūta pārtapa par “Mirkļa liecinieku” un beigu beigās kļuva par visa albuma pamata akmeni. Ap to sāku veidot arī pārējos skaņdarbus. Man patīk šāda pieeja. Tas ir pirmais albums, kurā dziesmas nosaukums, kļūstot par albuma nosaukumu, savelk kopā arī pārējās dziesmas.
– Un savelk kopā arī mūsu klātieni šajā pasaulē, tos maģiskos mirkļus, kuru liecinieki mēs esam.
– Jā, noteikti! Katra šā dzejoļa rindiņa ir par manu dzīvi, par to, ko es pieredzu, ko sajūtu, kādam paejot garām, vai kā ir tad, ja kāds man paiet garām.
Kas ir mirklis? Tas ir ļoti svarīgi! Dzejolim “Zemes rīts”, kuram Valts Pūce ir uzrakstījis mūziku, man ir tāda rindiņa: rit mirklis mūža garumā. Šajā teikumā ir pateikts viss. Jo stāsts jau ir par to, cik bieži un cik ilgi mēs patiešām dzīvojam sava mūža laikā.
