Palagi pārtop dekorācijās 3
“Grūtības rada repertuāra izvēle, jo lugās parasti darbojas dažāda vecuma varoņi. Pie izvēlētajām lugām ir ļoti daudz jāstrādā, jāņem laukā lomas, lai pielāgotu tās senioru teātrim, turklāt tā, lai neciestu autora teksts un iecere. Piemēram, mūsu jaunākajā iestudējumā ir septiņpadsmit darbojošās personas. Tur ir ko padomāt, lai katru noliktu savā vietā uz skatuves. Lielākā daļa no aktieriem pēdējo reizi teātri bija spēlējuši skolas laikā. Taču viņi ir brīnišķīgi audzēkņi, ļoti apzinīgi un atsaucīgi,” atzīst Skaidrīte Tilaka, kura pirms senioru teātra nekad nebija nodarbojusies ar režiju. Viņa atceras, ka kāds aktieris uz skatuves kāpis pat nākamajā dienā pēc operācijas. Kādā amatieru teātru skatē žūrijas locekle bijusi ļoti pārsteigta, ka kūjiņa, ar kuru lugas varone staigājusi pa skatuvi, nav vis izrādes rekvizīts, bet patiešām palīdz aktrisei pārvietoties. Diemžēl gadās arī tā, ka kādu no aktieriem pieviļ atmiņa, un tad lomas teksts tiek “padots pa ķēdīti” vai arī nākas improvizēt un to norunā kāds cits.
Īsts pārbaudījums un reizē sirdsdarbs teātrim ir Paula Putniņa lugas iestudējums, kurā iesaistīti septiņpadsmit aktieri. Lugas darbība noris kādā kolhozā 60. – 70. gadu mijā, kad veikalos neko lāgā nevar nopirkt, pat pēc maizes jāstāv rindā, bet bērēs un kāzās bez pūtēju orķestra nevarēja iztikt. Atsaukt atmiņā tā laika atmosfēru palīdz arī tērpi, kurus aktieri meklējuši gan savos skapjos, gan bēniņos, gan lietoto apģērbu veikalos.
Turklāt izrādē, kurā ir sešas ainas, nepārtraukti mainās darbības vieta – te tā notiek pagalmā, te – veikalā, tādēļ vajadzīgas dažādas dekorācijas, ko dažu minūšu laikā pašu spēkiem jāspēj raiti nomainīt. Ilze Kloviņa atzīstas, ka piedāvājums veidot dekorācijas senioru teātra izrādēm viņai bijis liels izaicinājums. “Gleznot sāku pēc aiziešanas pensijā. Kad strādāju par kopētāju projektēšanas institūtā Rīgā, tam vienkārši neatlika laika,” viņa stāsta. Dekorācijas top uz palagiem, kurus gādā paši aktieri. Dažs labs jau māju esot tā iztīrījis, ka nav vairs neviena rezerves palaga, režisore joko. Gandrīz trīs metrus augstās dekorācijas satur kopā viegli salokāms koka karkass, bet apakšā ir ritentiņi, lai seniori tās varētu viegli pārvietot no vienas skatuves malas uz otru.
Aktieri paši joko, ka viņiem uz skatuves nekas nav jāspēlē, jo tas viss jau esot piedzīvots – gan kolhozu laiki, gan blatu būšana. Kad jautāju senioriem, kas teātra spēlēšanā sagādā vislielākās grūtības, viņi saka – romantiskās ainas. Neviens negribot uz skatuves bučoties.
