Uz skatuves ir līķis 1
Turpinot diskusiju par aprīļa sākumā Jaunajā Rīgas teātrī skatuves dzīvi sākušo Alvja Hermaņa un JRT aktieru kopīgi veidoto izrādi “Vēstures izpētes komisija”, šoreiz publicējam Latvijas Radio redaktores, žurnālistes Andas Buševicas recenziju. Teātra kritiķa Normunda Akota recenziju varējāt lasīt 10. aprīļa “Kultūrzīmēs”.
Izrāde “Vēstures izpētes komisija” JRT ir tikpat mokoši gara kā čekas maisu izpētes vēsture, tā ilgst piecarpus stundas. Epizodes mijas no mūsdienām – kartona vākos iesietām lietām nokrauta galda, kurā VDK izpētes komisija lasa priekšā no Valsts arhīva saņemtos dokumentus, – lēcienā uz laiku, kad sarkanie strēlnieki sargāja Ļeņinu un bija ietekmīgi izpildītāji tikko nodibinātajā čekā. No video, kurā ilggadējais PSKP CK ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs iemieso 80. gadu stagnāciju, līdz PSRS sabrukuma nojausmām un mājas videozālei, kurā līdzšinējās ekrāna autoritātes nomaina “Rembo” un “Jesus Christ Superstar”. Režisors Alvis Hermanis izrādē ir arī scenogrāfs, un skatuves iekārtojumam visu izrādes laiku ir viens un tas pats vēstījums: uz skatuves ir līķis. Izrādes pirmajā daļā tie ir simboliski čekas maisi, kas sakrauti augstā kaudzē, vēlāk tie tiek aizmēzti, melnos maisus nomaina dzīvespriecīgi dzeltena kvasa muca, taču, izrādās, tajā joprojām ir mironis, kas saindē gaisu, ko elpojam, visu, ko ēdam un dzeram. Kaut kur tas suns vienalga smird, pako šo sajūtu, kādā krāsā vai vizuālajā tēlā gribi.
Pirmā izvēle, kas jāizdara: vērtēt šo izrādi kā teātra dzīves vai sabiedriski nozīmīgu notikumu. Alvja Hermaņa radošās biogrāfijas kontekstā šī ir atgriešanās pie “Latviešu stāstiem”. Aktieri – Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Guna Zariņa, Jevgēņijs Isajevs, Inga Tropa, arī režisors Alvis Hermanis un teātra dramaturģe Margarita Zieda – viņi visi ir izrādes līdzautori, veikuši intervijas, meklējuši faktus, un atrastie stāsti arī veido izrādi. Pavedieni, kam šīs epizodes būtu jāpārvērš vienotā stāstā, veseli trīs. Izrādi caurvij it kā vēstures lekcija par Rietumrīgu, iztēli satraucoša un smīdinoša fantāzija, ka Rīgu varētu būt piemeklējis Berlīnes liktenis, sašķeļot pilsētu amerikāņu un krievu karaspēka kontrolētās daļās, no kurām katra puse vairāk nekā pusgadsimtu nodzīvojusi katra savas ideoloģijas ietekmē. Paralēles ir precīzas, čekas maisu lieta patiesi savā ziņā ir sašķēlusi sabiedrību nesaskaņojamos viedokļos, kuru iemesli meklējami daudzu gadu desmitu vēsturē. Otrs pavediens – Ojāra Vācieša dzeja, kas, lai arī laikmetam piesaistīta, skan pāri laikiem, tiesa, šis fenomens jau reiz tika atklāts – leģendārajos Rīgas astoņsimtgades Dziesmu svētkos. Trešais pavediens ir video un audio montāžas, tostarp 80. gadu estrāde, kuras saldās melodijas ieaijā somnambuliskajā stāvoklī, kas asi kontrastē ar izrādes stāstiem. Par spīti trīskāršam šuvumam, izrādes stāsts īsti negrib turēties kopā, tas drīzāk atgādina ieilgušu pārgājienu, kurā aizvien nākas uzdurties kam negaidītam.
Sliecos “Vēstures izpētes komisiju” vispirmām kārtām vērtēt kā sabiedriski nozīmīgu notikumu, jo izrādi veido ne tikai uz skatuves redzamais, tā sākas jau zālē. Uz pirmizrādi bija uzaicinātas personības, kas veidojušas pagājušā gadsimta astoņdesmitos gadus, laiku, uz kuru attiecināms izrādē veiktais pētījums. Cilvēki, kuru vārdi ir čekas kartotēkā, un tie, par kuriem klīst baumas, ka, iespējams, viņu vidū arī kādi no tiem, kurus JRT aktieri intervējuši. Jo, lai arī izrādes prototipu vārdi ir aizklāti, tie stāsti jau ir dzirdēti. Un tieši tāpēc, ka tie šobrīd ir apritē, mēs varam atpazīt gan pieminēto režisoru, kurš 70. gados uzņēma filmu, kurā visi ir pliki, bet pa vidu parādās Jēzus, gan filoloģi Laimdotu, gan tolaik vēl jauniešus no Rietumvācijas, kuru prātos sajaucies marksisms ar mākslas manifestiem, gan ebreju jaunekli, kurš, protestējot pret padomju tankiem Prāgas ielās, aizdedzināja sevi pie Brīvības pieminekļa.
“Vēstures izpētes komisija”, tieši tāpat kā savulaik “Latviešu stāsti”, liek uzmirdzēt lieliskajiem JRT aktieriem, skatītāji aplaudē pēc spožākajām epizodēm. Tas notiek pēc Kaspara Znotiņa atveidotā večuka, kurš vairs neatceras, kam “stučījis” un kurus nodevis, bet vainas sajūta ir stiprāka par atmiņas zudumu. Arī – pēc Andra Keiša atveidotā VEF strādnieka, kurš, kā jau tehnisks cilvēks, nācis pie pārliecības, ka mikrofoni ir visur un “lielais brālis” dzird katru vārdu, amizantā veidā šo neredzamo sarunbiedru sāk izmantot ikdienas grēksūdzei. Viena no satriecošākajām epizodēm ir Gunas Zariņas baltmāmiņa no Liepājas puses, kura sainītī atnesusi uz Stūra māju zeķes ar auseklīšiem, bet viņas labestīgajā balsī slēpjas kāre ar čekas palīdzību panākt kaimiņiem lielāku sodu. Satriecošs galēja ļaunuma, vientiesības un tikumības apvienojums! Arī citi no izrādes personāžiem, tas pats VEF strādnieks, pēc vēstures griežiem droši vien kopā ar citiem stāvēja uz barikādēm un pilnīgi noteikti iestājās par baznīcu atjaunošanu.
Tas, manuprāt, ir izrādes “Vēstures izpētes komisija” drosmīgākais vēstījums. Mums patiktu čekas klātbūtni uztvert kā ienaidnieku, kuras varas pozīcijām kāds iespēja noturēties pretim, bet kāds salūza. Taču lipīgā estrādes dziesma, kas caurvij izrādi, tāpat kā izvēlētie cilvēkstāsti, vedina domāt, ka drīzāk tās bija dejas partneru attiecības, cilvēciskām jūtām un kaislībām piepildītas. Čeka bija dievs, pie kā vērsties, lai īstenotu savu taisnīguma izpratni, un ziņotāju entuziasms sita augstu vilni. Dzīves kārtības garants, vienlīdz nepieciešams abām pusēm, jebkurā valstī un jebkuros laikos. Ir jau arī ekstrēmi gadījumi, kad čeka ir vienīgais draugs un uzticības persona, pēdējā instance, pie kā vērsties, kad vajag izkārtot tēvam slimnīcu bez rindas vai dēlam mūzikas skolai vajadzīgo trompeti.
Tā izrādes daļa, kas sākusies zālē, turpinās arī abos starpbrīžos. Skatītāji, piekusuši sēdēt pustumsā, skaļi svin dzīvi teātra bufetē, ēd un dzer, un tās sajūtas ir divdomīgas, jo burtiski nupat skatuves paaugstinājumā līdz vissājākajām mielēm esam iepazinuši savu laikabiedru, savas nācijas konformismu. Izrāde “Vēstures izpētes komisija” smīdina, prasmīgi apvērš situācijas, un šī pati neveiklības sajūta pavada arī brīžus, kad neviļus sāc smieties par visai traģiskām izrādes epizodēm: kad čekas pratinātāja automašīnā salūst savervētais aģents vai ar pašcenzūru aizrāvusies dzejniece brīdina par izmisumu, kas ved pretim trauslajai robežai starp prātu un ārprātu.
Kā tikt vaļā no līķa, kas ir visu izrādes laiku klātesošs uz skatuves? Izrāde piedāvā dažādus ironiskus paņēmienus. Te ir zinātnes darbinieks, kurš savu kartīti apēd. Ir aerobikas nodarbība, kurā, lai atbrīvotos no negācijām, iesaka strādāt ar smalko ēterisko ķermeni. Izrādes radošā komanda ir atradusi veidu, kā sarunāties par pretrunu un negāciju apvīto VDK kartotēkas izpētes procesu, taču sabiedrības uzticēšanās JRT aktieriem rada arī bažas, ka no skatuves izskanējušie interviju fragmenti varētu tikt pieņemti kā absolūta patiesība, izkonkurējot profesionālu vēsturnieku secinājumus. Piemēram, apgalvojums, ka čekas maisos varēja būt ierakstītas personas, kas varēja pat nezināt par savu atrašanos kartotēkā.
Pēc pirmizrādes ilgi, monotoni aplausi. Tie nav tie aizkavētie, kaislīgie aplausi, kādi atskan pēc patiesa mākslas pārdzīvojuma, tā drīzāk bija izrādes veidotāju godināšana par drosmi, ķeroties klāt sabiedrību dziedinošai, gudrai sarunai par tēmu, kas līdz šim biežāk radīja bezpalīdzības un neērtības sajūtu.
