Vai tiesa, ka aktieris nevarot spēlēt mīlētāju, pats nebūdams kaut mazliet iemīlējies? 0
Nospēlēt tādas emocijas – tā jau ir aktiera profesija, mūsu darbs. Tas vienkārši ir jādabū gatavs. Bet nevar noliegt, ka tad, kad eju uz skatuves, patiešām esmu savā ziņā iemīlējies. Tas ir tāds ārkārtas stāvoklis. Ceru, ka tā mīlestība, emocijas, kas ir uz skatuves, tiks raidīta arī tālāk skatītājiem. Man šobrīd teātrī pietrūkst emociju uz skatuves. Brīžiem teātrī, arī mūsējā, rodas sajūta, ka visi speciāli bēg no emocijām, no to izpausmes – viss tiek darīts formā, ar prātu. Tomēr man šķiet, ka teātris ir dzīva emociju apmaiņa. Ja šo emociju nav uz skatuves, man šķiet, ka skatītājs tiek apdalīts. Tomēr tikai emocijas spēj “atvērt” cilvēku, radīt asaras, smieklus. Protams, izrādēm jāraisa arī pārdomas, tomēr bloķēt emocionālo telpu man nešķiet, pareizi.
Kura no šīs sezonas lomām šādā – emociju griezumā – bijusi tuvākā?
Pašā sezonas noslēgumā Edmunds Freibergs iestudēja Harija Gulbja “Oliveru”. Fantastisks darbs! Mēģinājumu procesā visa trupa aizbraucām ciemos pie paša dramaturga, gribējām dzirdēt viņa viedokli. Pārņēma ārkārtīga atbildības sajūta – viņš visu trupu caurskatīja kā rentgens. Tas ir saprotams, jo, galu galā dramaturgs katru tēlu ir izdzīvojis līdz pēdējam sīkumam. Harijs centās noķert to būtību, kas ir aktierī, un saprast, vai tā saskan ar viņa radīto tēlu. Šobrīd gaidām viņa komentāru par pirmizrādi, ko nosūtījām ierakstā – uz pirmizrādi viņš, nebūdams rīdzinieks, netika. Manuprāt, “Olivers” ir izrāde, uz kuru nāks: te cilvēki dabū pilnu emociju gammu – gan prieku, gan asaras.
Kā izturaties pret Tobāgo stāstu – ambīcijas kolonizēt tālas zemes gan ceļ mazas tautas pašapziņu, tomēr šobrīd pasaulē šādi centieni vairs netiek vērtēti viennozīmīgi.
Māra Zālīte, protams, ir pamatīgi iedziļinājusies vēsturiskajā aspektā. Un mēs taču zinām – viņiem toreiz neizdevās. Nepārbrauca neviens. Lai gan – arī šajā izrādē pavīd laimīgo beigu motīvs. Tāpēc es laikam pret “Tobāgo” izturos vairāk kā pret pasaku. Jo dzīvē tā nenotiek, ka tu izkāp no kuģa un tevi tur patiešām gaida. Ceru tikai, ka brīvdabas apstākļos scenogrāfijā un gaismām izdosies parādīt to cerības niansi arī skatītājiem.
Dzīvē tā nenotiek – te ierunājās paša pieredze?
Laikam jā. Tomēr es ticu mīlestībai. Lai kādai, bet tā noteikti pastāv. Tomēr, vai cilvēks spēj gaidīt visu mūžu, tas gan ir jautājums. Vai kāds mūsdienās spētu gaidīt visu mūžu savu mīlestību?
“Tobāgo” atjaunojums nudien ir notikums kaut vai tāpēc, ka šī būs retā iespēja redzēt jūs saspēlējam ar dailēniešiem. Dažādu teātru aktieri nu jau ierasti satiekas tikai seriālos, tomēr jūs, šķiet, esat atteicies no tāda veida karjeras. Izņēmums bija “Likteņa līdumnieki”.
“Likteņa līdumnieki” bija īpašs seriāls, un man ir žēl, ka netiek radīts kaut kas jauns, līdzvērtīgs. Tas, ko Džīna (Virdžīnija Lejiņa. – Aut.) ielika seriālā, ir fantastisks darbs, kas paliks Latvijai, bērnubērniem. Kāpēc viņu neaicina strādāt atkal, nesaprotu. Tad es būtu gatavs piedalīties. Tajā, kas tiek filmēts pašlaik, piedalīties nevēlos, lai arī piedāvājumi ir bijuši. Man tas nešķiet vajadzīgs.
“Dramas” koncertu grafiks šai vasarai noteikti jau piepildīts līdz malām. Atliks laika atpūtai?
Jā, grafiks diezgan pilns. Tomēr ir arī jāatpūšas. Jau augustā sāksies sezona Nacionālajā teātrī, un pirms tam es ļoti gribētu atrast mazliet arī laiku sev. Kādu brīdi būt laukos, tepat Latvijā, nekur neceļot, nelidot. Ar domu par nākamo sezonu.
Atklāsiet, ko tā sola?
Mani gaida vēl nebijusi, ārkārtīgi interesanta sadarbība ar režisoru Vladu Nastavševu. Atklāšu tikai to, ka tas būs Čehovs. Kļūst arvien interesantāk.
Jubileju svinēsiet?
Nesvinēšu. Un ne tikai tāpēc, ka māņticība saka, ka četrdesmito svinēt nevajagot. Man joprojām šķiet, ka man ir 18 gadi. Kad parunāju ar Uldi Dumpi, viņš saka – jūtoties tāpat, un tad saprotu, ka ar mani viss ir kārtībā. Kas tad ir 40 gadi – dzīve beidzot tikai sākas!
“Tobāgo” izrādes
29.07. Jelgavas Uzvaras parka estrādē; 6.08. Dobeles Ķestermeža estrādē; 11.08. Kandavas brīvdabas estrādē; 25.08. Saulkrastu brīvdabas estrādē; 26.08. Ikšķiles brīvdabas estrādē; 13.10. Latgales vēstniecībā “Gors”; 15.10. Rīgas Kongresu namā; 27.10. Vidzemes koncertzālē “Cēsis”.
