Vai tā bija medību vai iesācēja veiksme, bet izcilākās trofejas Sergejs ieguva jau pirmajā Magadanas tūrē. “Vispirms atnāca sniega auns, to man sanāca nomedīt “pa vieglo”,” atzīst mednieks. Četras dienas, lūkojot pēc trofeju cienīga medījuma, viņš kopā ar savu pavadoni – mednieku, vietējā safari kluba vadītāju Igoru – bija bridis purvājus un kāpelējis pa tundras pakalniem. “Kājās garie zvejnieku zābaki, kad vakarā vilkos atpakaļ uz nometni, pat sērkociņu kastīte šķita par smagu,” savu astoņu stundu darba dienu apraksta Sergejs. Kad medību piektajā dienā jau kuro stundu bija ķemmējuši tundru, Igors klusi uzsaucis – vai aunu ņemsi? Skaidra lieta – ņemšu! Pēc dažām stundām vienu no mednieku iekārojamākajiem un grūtāk iegūstamajiem medījumiem – sniega aunu – viņš varēja ierakstīt savā trofeju sarakstā. 2
Ar tādu ķērienu varēja pakot mantas un doties mājup, taču tūres vadītājs Haralds Barviks pamanījis alni un mednieki nolēmuši to nolenkt. Sergejs gaidījis parādāmies lielo dzīvnieku, taču prātā arī pavadoņa brīdinājums – neaizmirst par lāci. “Mērķēju alnim ar graudu no aptuveni 200 metru attāluma, un galvenā doma bija trāpīt,” atceras mednieks. Tikai pieejot pie medījuma, viņš sapratis, kādu milzeni noguldījis – svarā ap 700 kg, ragi – ap 30 kg. Abi pieredzējušākie mednieki nosprieduši, ka trofeja ir stabila zelta vērta.
Kas par daudz, tas par skādi – atpakaļceļā pamanījušies nomedīt vēl vienu, mazāku alni, kura transportēšana uz bāzi varēja kļūt vīriem liktenīga. Pilna ar medījuma gaļu, pa krāčaino Omolonas upi laiva kļuva gluži vai nevadāma.
Satikšanās lielajā bāzē vienmēr ir īpašs brīdis – pēc desmit dienām satiec savējos, seko mednieku stāsti un prieks par veiksmīgām medībām. Medību tūres uz Sibīriju notiek regulāri, un Latvijas mednieki tur ir pastāvīgie viesi – Magadanas viesnīcā “Okeāns” un tirgū viņus jau pazīst vaigā – latiši prijehaļi, latvieši atbraukuši – teic vietējie ļaudis. Nākamā gada rudenī Sergejs atkal dosies uz tālo zemi: “Braukšu līdzi kaut vai par pavāru,” viņš apņēmīgi nosaka.
