Ar lāčiem – bez jokiem 2
“No lāča baidījos visu laiku – pirmajās dienās pat 15 metrus līdz upei gāju ar karabīni plecā,” Sergejs neslēpj, ka pret ķepaiņiem izjūt īpašu bijību. Cik nostāstu nav dzirdēts par mednieku un lāču sastapšanos, kas radības kroņiem ne viemēr beidzas veiksmīgi. Arī šajā ceļojumā viens no medību biedriem par mata tiesu izglābies no tuvcīņas ar lielo kustoni – it kā pa krietnu gabalu nolūkotais lācis pēkšņi bijis klāt tikai trīs metru attālumā. Pieredze, reakcijas ātrums un pavadoņa palīdzība ļāvusi dzīvnieku uzveikt, taču mednieks nosolījies, ka turpmāk šo dienu viņš savā kalendārā ierakstīšot kā otro piedzimšanu.
Sergeja lielais lācis viņu vēl gaidot. Otrajā medību tūrē pērn maijā izdevies vienu noguldīt, arī izbāznis drīz būšot gatavs, taču – pilnai mednieka laimei augumā esot par mazu. Uz lāču medību nometni Ohotskas jūras krastā devušies stundas lidojumā ar helikopteru no Magadanas. Medības tur notiek no laivas – brauc gar krastu un vēro lāčus, kuri pēc pavasara guļas nāk uz jūru barības meklējumos. Pa dienu var redzēt pat 20 līdz 30 ķepaiņu, taču šāviens tiek raidīts ar apdomu un vērtēšanu, jo katram medniekam ir savs trofeju mērs. Cerībā uz lielāku makanu Sergejs ar pavadoni pat izkāpuši krastā.
Solītais pavasaris maija sākumā kavējies, sniegs – līdz padusēm, nobridušies pamatīgi. Noderējuši speciāli iegādātie zābaki – apģērbam un apaviem Sibīrijas apstākļos jābūt nevainojamiem, kas pasargā no lietus, vēja un uztur siltumu. Arī guļammaisam nedrīkst naudu žēlot, jo nakšņošana notiek teltīs, kur ievietota dzelzs krāsniņa, tautā saukta par “buržuiku”. “Kurinām ar lapegli, smarža perfekta, pat akmeņu “spa” zem plānā matracīša nejūt,” atpūtas stundas sapņaini atceras mednieks un piebilst, ka lielais lācis toreiz pasprucis, bet nākamās piecas dienas par medībām bija jāaizmirst, jo uznākusi pamatīga vētra. Visu šo laiku vīri pavadījuši teltīs, helikopters norunātajā dienā laika apstākļu dēļ nav varējis ierasties, atpakaļceļa lidmašīna nokavēta.
