“Apbrīnoju Andreju Ēķi – tas ir tas, uz ko es arī gribu tiekties!” Kovaļova par lieliem sapņiem un jaunu romānu 6
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš marta sākuma LELDES KOVAĻOVAS cienītāji var priecāties par iespēju mājās un bez maksas noskatīties pēc viņas pirmā romāna “Bezvēsts pazudušās” sižeta uzņemto seriālu, savukārt jau mēneša beigās pie lasītājiem nonāks trešā grāmata – psiholoģiskās spriedzes romāns “Šoseja”.
Lelde Kovaļova latviešu rakstniecībā ienāca strauji un drosmīgi – ar apjomīgu debijas romānu ļoti sarežģītajā spriedzes romānu žanrā. “Bezvēsts pazudušo” sižets vērpjas starp vairākām valstīm, aptverot plašu tēlu galeriju un atklājot cilvēka dabas tumšākos nostūrus.
Ļoti ātri tapa arī nākamais romāns “Svešinieki” atkal spriedzes romāna žanrā, tad seriāla formu ieguva pirmā grāmata, un nu jau tūlīt iznāks arī trešais romāns, atkal psiholoģiskās spriedzes/trillera žanrā.
Pati Lelde teic, ka pagaidām nespēj iedomāties sevi mainām žanrus, jo šis šķiet visinteresantākais, taču tas arī uzliek nosacījumus sarunai – par jauno romānu nedrīkst atklāt gandrīz neko, lai neizpaustu pārāk daudz un nezustu atklājuma prieks.
Tas, ko par “Šoseju” drīkst atklāt, – jaunā romāna centrā ir 32 gadus veca sieviete Laura, gandrīz pašas Leldes vienaudze. Viņai ir ideāla ģimene – vīrs Agris, atbalstoši vecāki, māsa Paula, ar kuru attiecības gan ik pa brīdim samežģās, bet kura Laurai tomēr svarīga. Viņiem ar Agri ir suns – smilškrāsas Labradoras retrīvers Dodžers.
Kādu dienu pēc vakariņām, uz kurām ieradusies arī Paula ar savu jauno sirdsāķīti, Agris pavēlā vakarā izved ārā Dodžeru un neatgriežas. Laura satraukusies izmet līkumu mājas tuvumā – vakars ir vējains, līst lietus, viņa pārliecināta, ka Agris neietu tālu –, tomēr no abiem nav ne vēsts.
Savukārt, kad jaunā sieviete nākamajā dienā dodas uz policiju, lai lūgtu sākt Agra meklēšanu, policists viņai atbild, ka nekāda Agra vispār nav. Arī vecāki un Paula apgalvo, ka nekādu Agri nepazīst, un arī suņa Laurai nav…
Tā kā neko vairāk par romānu stāstīt nedrīkst, ar Leldi Kovaļovu runājām par visu citu.
Vai cilvēks piedzimst uzņēmīgs, vai pastāv “uzņēmēja gēns”? Skatoties uz tevi, šķiet – esi jau nākusi pasaulē tāda apņēmīga un uzņēmīga.
L. Kovaļova: Es ticu uzņēmēja gēnam, bet man pašai tā noteikti nav. Ja man ir kāds īpašs gēns, tad tas ir ļoti izteikts radošums. Tikko sāku komunicēt ar lieliem, nopietniem uzņēmējiem, saprotu, ka bieži esmu ļoti tālu no tā, kā vajadzētu rīkoties biznesā.
Es domāju, cilvēku spēcīgi ietekmē bērnība – vecāku teiktais, vecāku uzvedība, to cilvēku uzvedība, kas mūs audzina, ar ko kopā pavadām bērnību, skolotāji. Manā apkārtnē, piemēram, bija tāds uzņēmējs, es viņu vēroju, un man patika viņa neatkarība, viņa ietekme, tas, kā viņu cienīja un augstu vērtēja apkārtējie. Jau tad šķita, ka es arī tā gribētu, kad izaugšu – lai man ir sava neatkarība.
Tas, lai es nebūtu no kāda atkarīga, lai man būtu pašai savi līdzekļi, lai nevienam nav jālūdz nauda, man bija svarīgi jau kopš agra vecuma. Ar disciplīnu man nav bijis problēmu nekad – sāku strādāt ļoti agrā vecumā, man pat nebija 16 gadu, apvienoju vidusskolu Ogrē ar pilnas slodzes darbu Rīgā.
Un jau tad zināju, ka man ir svarīgi pašai plānot savu dienu, tā, lai pati varu izlemt, ko un kad darīt, nevis strādāt no astoņiem līdz pieciem. Protams, tas atkarīgs no dažādiem aspektiem – ja man deviņos ir filmēšana, kurā man jābūt, tad ir jābūt, bet tas ir pavisam citādi, jo tad tavs darbs ir arī tavs dzīves aicinājums. Īsumā – cilvēkam jādara tas, kas patīk, kas aizrauj, un tur arī slēpjas panākumi. Uz to visu laiku esmu tiekusies.
Vēl man šķiet, tu esi tāds diezgan reti sastopams cilvēku tips, kas ne tikai visu laiku dara kaut ko jaunu, bet arī ļoti pozitīvi uztver ieteikumus un labojumus.
Jā, un es tev pateikšu, ar ko tas saistīts, – ar pieredzi kino industrijā. Kino neatkarīgi no tā, kas tu projektā esi, darbojas komanda, kas sastāv vismaz no 20 līdz 30 cilvēkiem. Producents un režisors – tie esam mēs ar vīru Vladu –, protams, ir galvenie cilvēki projektā, bet uzņemt kino bez komandas darba nav iespējams, katra pozīcija tur spēlē lielu lomu. Piemēram, uzņemot “Bezvēsts pazudušās”, komandā bija 30 dalībnieki un katram no tiem bija svarīga loma.
Rakstniekam tas ir citādi, jo tur ir tikai individuāls autors, kurš raksta, bet tajā pašā laikā es ticu, ka ir cilvēki, kas var ieteikt kaut ko ļoti labu, – redaktori, arī korektori, fokusa grupas lasītāji. Un es esmu ļoti, ļoti atvērta pret cilvēkiem, kas strādā nozarē, kam ir pieredze, zināšanas.
Runājot par kritiku internetā, īpaši anonīmu, tādu, kas vērsta pret personību, nevis darbu, tad man tā ir diezgan vienaldzīga, bet, ja runa ir par tiekšanos uz labu rezultātu, tad mani viennozīmīgi interesē ieteikumi.
Tajā pašā laikā ir punkti, kur tu saki – nē, to mainīt nedrīkst!
Jā, to, kas saistās ar sižetu. Man sižets ir ļoti būtisks. Ja jūtu pieskaršanos sižeta līnijai, kas man bijusi rūpīgi pārdomāta un tēlam svarīga, tad to man grūti pieņemt, kaut gan arī tur viss atkarīgs no dažādiem apstākļiem.
Mēs vēl nezinām, vai “Bezvēsts pazudušajām” būs otrā sezona, bet esam izrunājuši, kāda tā būtu. Nē, es labāk minēšu citu piemēru – Vlads seriālam rakstīja visu scenāriju, es nerakstīju nevienu frāzi, un, protams, scenārijam bija jāatšķiras no grāmatas, tādēļ ka seriālam bija lielāks apjoms, astoņas sērijas.
Viņš ar mani visu ļoti detalizēti apsprieda, un man viņa idejas tik ļoti patika, ka es labprāt piekritu, taču bija atsevišķas lietas, piemēram, kā Mārtiņa Kalitas atveidotais varonis krīt uz ceļiem mežā pie mirušās sievas – šī epizode man bija ļoti svarīga, jo es tieši tā rakstot biju to iztēlojusies. Man ir grūti pieņemt sižeta maiņu, bet, kas attiecas uz darba uzlabošanu, esmu ļoti atvērta ieteikumiem.
Atceros tavu sapni par starptautisku projektu. Vai domā, ka “Bezvēsts pazudušās” varētu iziet ārpus Latvijas?
Mums ir ļoti interesants stāsts – pirmo sezonu jau noskatījis ārzemju aģents, kurš to piedāvās lielai ārzemju straumēšanas platformai. Vēl neesam saņēmuši atbildi, bet lepojamies, ka ir jau tiktāl tikts. Ka tur, Amerikā, ļoti lielā platformā kāds skatās latviešu seriālu.
Tas man ir milzīgs pagodinājums. Pati sev biju noteikusi mērķi, ka piecu gadu laikā jāaiziet līdz pasaules kino – tas šķita pārlieku dzelžains, pārlieku sapņains termiņš, bet, tā kā interese parādījusies jau pēc pirmā gada, man vēl paliek četru gadu rezerve (smejas).
Tas nozīmē, ka jāsapņo lieli sapņi?
Es teiktu – jāsapņo ļoti lieli, pārgalvīgi sapņi, bet uz tiem jāvirzās maziem, bet drosmīgiem solīšiem. Kāpēc lieli un pārgalvīgi? Jo nekas slikts nenotiks, ja sapņosi lielus sapņus. Sliktākajā gadījumā kāds par tevi vienkārši pasmiesies.
Bet mana pieredze rāda – kad es sapņoju pārgalvīgus sapņus, teiksim, par starptautiska kino projekta veidošanu, mēs sākām strādāt ar “Tet”, kas ir brīnišķīga liela Latvijas kompānija, patlaban saņemam piedāvājumus arī no citiem kanāliem. Tādēļ vienmēr jāsapņo lieli sapņi, bet galvenais mērķis ir īstenot kvalitatīvu, pašam un skatītājiem aizraujošu projektu. Man ir liels prieks par vēstulēm, ko saņemu no skatītājiem, to ir simtiem, tik patīkami, ka skatītāji novērtēja mūsu ieguldīto darbu jau pēc pirmās sezonas.
Bet, ja sapņi piepildās ātrāk, nekā cerēts, ko sapņot tālāk?
Man šķiet, dzīvē visu laiku jābūt kādam mērķim. Es nevaru virzīties uz priekšu, ja nav mērķa. Protams, arī man ir dienas, kad nolaižas rokas – es smejoties tās saucu par slikto matu dienu –, tā ir diena, kad viss iet šķībi greizi, viss krīt no rokām ārā, un tad man sākas pārdomu mirkļi, vai nevajadzētu koncentrēties tikai uz vienu lietu, nevis taisīt kino, rakstīt, tad vēl veidot Iedvesmas plānotāju… Tad man ir ļoti slikts garastāvoklis.
Tomēr esmu ievērojusi, ka sliktā garastāvoklī nevaru būt ilgāk kā dienu, augstākais – divas, tad tomēr ceļos, sakārtoju savu kroni (garšīgi smejas), pielaboju spārnus un dodos tālāk. Ir mirkļi, kad domāju, ka negribu vairs nodarboties ar kino producēšanu. Tā ir ļoti smaga profesija, kas prasa milzīgu atbildību, bet atceroties, cik daudzus talantīgus cilvēkus tā varu atbalstīt, tas mani uzreiz motivē.
Ja es Latvijā apkārt redzētu daudz talantīgu producentu, kas tiektos veidot kvalitatīvus seriālus, tad varbūt nebūtu tādas mērķtiecības, bet pagaidām, kamēr redzu, ka mums nav daudz tādu profesionāļu, kas būtu gatavi piedāvāt interesantus, aizraujošus, mūsdienīgus sižetus, ne tikai vēsturiskus, patriotiskus stāstus, to daru. Jo man ir ļoti daudz ideju, un, kamēr vēl ir enerģija, gribu to darīt.
Tādēļ es apbrīnoju Andreju Ēķi – ne kā režisoru, bet producentu. Tādēļ ka viņš, neņemot naudu no valsts, veido tādas filmas, kuras var pārdot ārzemēs, – tas ir tas, uz ko es arī gribu tiekties. Nevis izmantot valsts naudu no projekta uz projektu, bet mēģināt darīt visu, lai mūsu kino būtu arī komerciāli veiksmīgs, lai arī starptautiski par to zinātu un lai varētu veidot atkal jaunus projektus un dot cilvēkiem darbu industrijā.
Aiz viena sapņa nākamais?
Jā, redzi, tas ir tāpat kā ar rakstīšanu – man bija pārliecība, ka pēc trešās grāmatas nerakstīšu vismaz gadu, jo tad, ja rakstīšu katru gadu… Rakstniecības vidē izjūtu tādu kā spiedienu: kā tu vari uzrakstīt trīs grāmatas divos gados? Bet, ja vēroju sev mīļus detektīvu, trilleru autorus ārzemēs, redzu, ka lielākā daļa no viņiem izdod vismaz vienu grāmatu gadā. Man maksimālais apjoms, protams, ir viena grāmata gadā, bet man arī nešķiet, ka tas ir ļoti daudz, ja tu velti grāmatai laiku, strādā, ja ir ideja darba struktūrai… Interesantākais, ka šobrīd diezgan bieži mokos, jo man gribas rakstīt, bet es nerakstu, jo vēl nav atnācis īstais sižets. Vismaz viens sižets atnāk katru dienu, bet tie izplēn jau nākamajā dienā.
