Būtiskākais – sacensību gars. Saruna ar diriģentu Romānu Vanagu 0
Jaunnedēļ no 9. līdz 19. jūlijam pirmoreiz Latvijā notiks Pasaules koru olimpiāde, kas šurp atvedīs 27 000 dziedātājus un piedāvās vairāk nekā 100 konkursus un koncertus brīvdabas skatuvēs, parkos, koncertzālēs, Lielajā Mežaparka estrādē un “Arēnā Rīga”, padarot Latvijas galvaspilsētu par kormūzikas pasaules meku.
– Kādi ir koru olimpiādes pirmsākumi, un ko šis meganotikums liecina par amatieru koru attīstību visā pasaulē?
R. Vanags: – Savulaik, 70. un 80. gados, uz tādiem slaveniem koru konkursiem, kā, piemēram, Areco, Tūrā, Tolosā, brauca tikai mūsu prestižākie un prominentākie kori ‒ “Ave Sol”, arī “Dziedonis” Imanta Kokara vadībā. Pamazām interese par tik prestižu norisi kā konkursi ar balvām un čempionu tituliem modās arī amatieru koros. Radās ideja: kāpēc nevarētu rīkot pasaules koru spēles? 2000. gadā Lincā (Austrijā) pirmās Pasaules koru olimpiskās spēles sarīkoja vācu kompānija “Musica Mundi”, kas pārtapa par “Interkultur”.
Būtiskākais koru olimpiādē ir sacensību gars, ekspertu novērtējums, rezultātu paziņošana, tie ir svētki, līdzīgi kā olimpiāde sportistiem. Ir tik daudz konkursu visā pasaulē, bet olimpiādē satiekas visi un vienuviet. Ir interesanti redzēt, ka koris, kurš kādā konkursā ieguvis zelta diplomu, koru olimpiādē pie tāda nemaz netiek, bet saņem, piemēram, tikai bronzas vai sudraba kaluma medaļu. Ir būtiski uzsvērt, ka koru olimpiādes žūrijas eksperti ir visaugstākās raudzes speciālisti, sākot ar Ameriku un Kanādu un beidzot ar Ķīnu un Dienvidāfriku. Viņu viedoklim, gribi vai negribi, jātic līdzīgi kā tiesnešiem sportā vai lielo pasaules balvu piešķīrēju komisijām kino vai teātra mākslā. Nekāda blakus ietekme vai sarunāšana nav iedomājama, jo žūrijas locekļi reizēm cits citu zina tikai pēc vārda. Ja šāda žūrija kaut reizi divos gados izvērtē kora intonāciju, muzikalitāti, diriģenta izpratni par mūzikas stilu, tas korim ir ārkārtīgi svētīgi.
– Kam kora māksla nav aizrautība un dzīvesveids, var pabrīnīties – tik daudz darba un arī līdzekļu ieguldīts, tiecoties pēc skaistas, tomēr vien no alumīnija darinātas, balvas. Nekāda naudas prēmija čempionus negaida?
– Nē. Un tas ir pats brīnišķīgākais. Koru olimpiādē nav nekā merkantila, dziedātāji nebrauc uz šīm koru sacīkstēm pelnīt naudu, kā reizēm dažs labs koris pasaulē – ar vienu un to pašu programmu apceļo desmit konkursus, iegūst pirmās vietas un nopelna diezgan smuku naudiņu. No otras puses – koristu panākumi Latvijas valstij un mūsu prestižam, popularitātei un diplomātijai pasaulē ir tikpat nozīmīgi kā sportistu panākumi. Tāpēc, ja kāda valsts vai pašvaldība gribētu savu kori arī materiāli apbalvot par čempionu titulu, tas būtu tikai svētīgi.
– Esat teicis, ka līdzās iespējai noklausīties ārkārtīgi interesantus korus no visas pasaules viens no lielākajiem šīs olimpiādes pienesumiem būs ārzemju viesu meistarklases. Taču Latvija pati sevi ne vienu reizi vien pozicionējusi kā kormākslas lielvalsti. Vai šeit nav pretruna?
– Nekāda. Iespēja iepazīties ar citas valsts vai tautas pieredzi, novatorismu, savdabīgumu muzicēšanā un dziedāšanā nāk tikai par labu. Īpaša nozīme arī komponistu devumam, iespējai iepazīt viņu personības klātienē. To vajadzētu novērtēt arī pašu vidū – ja kādu dienu ir iespēja satikties ar Rihardu Dubru, Uģi Prauliņu vai Ēriku Ešenvaldu, to vajag izmantot. Ko mēs zinām, piemēram, par amerikāņu komponistu, vienu no pasaules unikālākajām zvaigznēm, piecas reizes prestižajai “Grammy” mūzikas balvai nominēto Mortenu Lauridsenu? Viens ir dzirdēt, ko par viņu saka muzikologi, bet pavisam kas cits – tikties ar komponistu vaigu vaigā. Kā mēs varētu izzināt brīnišķīgās Kazahijā dzimušās kormākslas meistares Zimfiras Polozas, kas Toronto kļuvusi par vienu no vadošajām bērnu koru mūzikas speciālistēm pasaulē, darba stilu un meistarību, ja viņa neatbrauktu uz Rīgu un pati to neparādītu ar savu Hamiltonas bērnu kori? Karī Turunens no Somijas ir viens no izcilākajiem skandināvu kormūzikas speciālistiem, interpretiem un diriģentiem. Zviedrs Freds Šēbergs jau desmit gadus vadījis pasaules jauniešu kori un izbraukājis ar to visu pasauli. Viņš meistarklasēs demonstrēs populārās mūzikas ietekmi kordziedāšanā, kā piemēru izmantojot vienu no Zviedrijas mūzikas brendiem visā pasaulē pazīstamo grupu “ABBA”, ar kuras mūziķiem viņš kopā strādājis. Latvijā pirmo reizi ieradīsies viena no pasaules slavenākajām, 1968. gadā dibinātā vokālā grupa “The King’s Singers”, kas ir gatavi sniegt trīs meistarklases kā mūsējiem, tā šurp atbraukušiem ārzemniekiem. Manā sajūtā tā ir visprofesionālākā vokālā grupa, kas māk strādāt visos stilos ar interpretācijas izpratni, ārkārtīgi augstā līmenī demonstrējot vokālo mākslu. Viņi dziedās arī renesanses mūziku, kurā ir ārkārtīgi stipri. Starp citu, pērn viņiem iznācis disks ar Amerikas 50., 60. gadu mūziklu esenci, kurā dzirdamo mūziku viņi atskaņos gan koncertā “Arēnā Rīga”, gan daļēji meistarklasēs Māmuļā. Jutos ārkārtīgi gandarīts par iespēju ar viņiem satikties Vācijā Dortmundē, kad nelielā studijā kopā ar grupu “Latvian Voices” strādājām pie Ērika Ešenvalda jaundarba, kas tiks atskaņots Operā vienā no koncertiem Pasaules koru olimpiādes laikā. Grūti izstāstīt, cik ārkārtīgi vienkārši minūtes laikā “The King’s Singers” saprata latviešu fonētiku. Otrreiz klausoties viņu izpildītās dziesmas fragmentu, nevarēja pateikt, ka to nedzied latvietis. Viņi nepārtraukti atrodas tūrēs un Rīgā ieradīsies tieši no Austrālijas. Šīs grupas viesošanās Latvijā ir notikumu notikums. Savukārt profesionālajam kvintetam no Zviedrijas “The Real Group” sekotājs Latvijā būtu mūsu vokālā grupa “Framest”. “The Real Group” nedzied akadēmisko mūziku, tā ir popmūzikas grupa ar dažādiem poparanžējumiem un Latīņamerikas mūziku repertuārā. Apbrīnojama viņu prasme ar balsi imitēt ritma instrumentus vai basģitāru, kā to kādreiz demonstrēja arī mūsu “Cosmos”.
– Kam domātas meistarklases – dziedātājiem, diriģentiem?
– Jebkuram. Protams, iekļūšanai tajās būs savi noteikumi. Mēs gribam meistarklasēs redzēt cilvēkus, kas zina, par ko maksā un ko grib par to saņemt pretim.
– Vai minētie viesi, pasaules slavenības, un viņu mūzikas stils nav attāli no kormūzikas?
– Absolūti nemaz. “The King’s Singers” radusies no Oksfordas “King’s College” zēnu kora, kas ir viens no slavenākajiem pasaulē. “The Real Group” mūziķi visu mūžu bijuši saistīti ar kora mākslu, viena no viņu dziedātājām, soprāna soliste, beigusi arfas studijas. Ar patiesu sajūsmu baznīcā Zviedrijā viņas izpildījumā klausījos brīnišķīgo Britena Ziemassvētku mūziku, atskaņotu atbilstoši skaņraža radītajam oriģinālam, kad arfas spēlētājs dzied arī solopartijas. Visi šie mūziķi ir akadēmiski lieliski izglītoti, tāpēc man žēl, ka daži mūsu popmūzikas mākslinieki ne pārāk augstu novērtē akadēmisko izglītību, domā, ka “Talantu fabrika” viņus uzražojusi un nu visi ceļi vaļā.
– Pirmoreiz Pasaules koru olimpiādes vēsturē tās programmā būs arī lielkoncerts, kas notiks 13. jūlijā Mežaparka estrādē. Kādēļ esat iecerējis šādu ideju?
– Šāds lielkoncerts nav nekas jauns Latvijai, taču pasaulei gan. Daudzi ārzemju dziedātāji pirmo reizi mūžā uzstāsies tik milzīgas auditorijas priekšā. Un, jā, man negribētos, lai Latvijā rastos iespaids, ka vācu “Interkultur” atvedusi lielkori, ko mums sajūsmā klausīties un brīnīties. Latvija kultūru, arī kora mākslu, nevis importē, bet eksportē. Ar nolūku neesmu tiecies pēc jaundarbiem, esmu apzināti izvēlējies parādīt pasaulei latviešu kormūzikas skaistumu caur mūsu tautasdziesmu, romantisko mūziku un caur pērlēm, kas Mežaparka Lielajā estrādē var izskanēt ar milzu spēku. Esmu izraudzījies repertuāru, kur visi – jauktie, vīru un sievu kori – dziedās visu, jaukto koru dāmas ‒ arī sieviešu koru dziesmu “Rozēm kaisu istabiņu” un jaukto koru kungi var piebiedroties tradicionālajai vīru koru dziesmai “Mūžu mūžos būs dziesma”. Koncerta otrā daļa – pasaules koru uznāciens ‒ būs īsts serpentīns, kur, pateicoties sadarbībai ar Kristapu Krievkalnu, skanot intonācijām no Āzijas, Āfrikas, Amerikas un dažādu Eiropas tautu mūzikas, to papildinot Japānas bundziniekiem un Daumanta Kalniņa austrāliešu skaņdarba solodziedājumam, apmēram 7000 pasaules koru dziedātāji, kas pirmo latvisko daļu būs aizvadījuši aizmugurējās klausītāju rindās, sanāks estrādē un piecās dziesmās pievienosies kopkorim. Režisoram Jurim Jonelim ir brīnišķīga ideja, godinot Baltijas ceļa divdesmit piecus gadus, estrādē izveidot milzīgu pasaules ceļu. Pirmajiem vārdu dosim igauņiem un lietuviešiem, un tad man ļoti gribējās, lai latviskie simboli – Saule, Pērkons un Daugava – cilvēkiem aizķertos atmiņā un sirdī ar to, ka Latvijā viņi šo skaisto dziesmu būs dziedājuši latviski. Dažādās pasaules valstīs, mācot šo Mārtiņa Brauna darbu, esmu redzējis, cik ātri to uztver, jo komponistam izdevies dziesmā ielikt kādu īpašu, latviešiem vien raksturīgu, identitātes kodu. Esmu vairākkārt rādījis pasaulē šo dziesmu Sigvarda Kļavas lasījumā, Mārtiņam Braunam sēžot pie klavierēm. Gandrīz visi jautājuši – kas tas par cilvēku ar tām lielajām acīm pie sintezatora? Pats autors? Un skaņradis arī spēlē līdzi? Tās ir personības, kuras pasaulei gribu parādīt. Tāpēc esmu pateicīgs kolēģiem diriģentiem Mārtiņam Ozoliņam, Jānim Zirnim, Airai Birziņai, Mārtiņam Klišānam un citiem, kuri būs vai nu žūrijā, vai pie diriģenta pults Mežaparka Lielajā estrādē. Ārkārtīgi spilgti varētu izskanēt Vergu koris no Verdi operas “Nabuko”, “Land of Hope and Glory”, viens no slavenākajiem Edvarda Elgāra darbiem, ko kori arī dzied visos kontinentos un visās valstīs, jo tā ir demokrātiski uzrakstīta vienbalsīga mūzika. Arī es kā lielu pārsteigumu gaidu, kā pirmoreiz dzirdēsim afroamerikāņu mūziku un gospeļu kori. Ceru, ka vienam no visaugstākās raudzes Amerikas ekspertiem, diriģentam Andrē Tomasam un gospeļu meistaram Voltam Vitmenam izdosies radīt šo ārkārtīgi svētsvinīgo, tikai afroamerikāņu baznīcās jaušamo noskaņu. Un noslēgumā visi kopā dziedāsim olimpiādei īpaši radīto “My song”, Ērika Ešenvalda brīnišķīgo darbu ar Intara Busuļa solo. Man bija iespēja šo dziesmu iestudēt arī vairākās pilsētās Ķīnā. Kaut arī Āzijas cilvēki nebūt nav noskaņoti uz Amerikas un varbūt arī Eiropas popmūzikas viļņa, Ērika Ešenvalda radīto dziesmu viņi pieņēma uzreiz. Dziedāt estrādē atsevišķi esam uzaicinājuši divus eksotiskus korus – dziedātājus no Papua-Jaungvinejas ‒, kurus iepazinu pērn oktobrī Indonēzijā, klausoties Āzijas koru spēlēs.
– Vai būs arī gājiens?
– Būs, kaut ļoti simbolisks – no Daugavmalas, cauri Vecrīgai līdz Brīvības piemineklim. Tā kā tas notiks otrdien, 15. jūlijā, nevēlamies pārāk traucēt rīdzinieku gaitas, un, otrkārt, ārzemju kori, kā zināms, nav lieli staigātāji. Ceru, ka visas pasaules koristu sanestais brīnišķīgais ziedu paklājs Brīvības pieminekļa pakājē būs kā cieņas apliecinājums mūsu tautas savulaik izcīnītajai brīvībai. Cerams, arī ārzemju viesiem tas būs ļoti emocionāls mirklis.
