“Uz rētas es uztaisīšu tetovējumu, tur būs redzami sirdspuksti” – latvietim izdodas izglābt vācu sievietes dzīvību, pēc tam cīnoties pašam par savējo
38
Renārs Astra ir jauns vīrietis, kurš ikdienā ne tikai strādā, bet arī aizraujas ar pludmales volejbolu un ziemas peldēšanu. Sportisks, aktīvs, ar šķietami bezgalīgu dzīvesprieku. Pērnā gada novembrī viņš piedzīvoja notikumu, ko neaizmirsīs nekad. Viņš ilgi domāja, vai ar to dalīties ar plašāku sabiedrību, jo sevi par supervaroni neuzskata, viņš vienkārši esot darījis to, ko šādā situācijā esot jādara katram. Šo stāstu nezina pat daudzi viņa tuvākie, to izstāstīt nav vienkārši.
Viss notika pērnā gada novembrī, kad viņš kopā ar savu sievu bija devies ilgi gaidītajā ceļojumā uz Tenerifi. Viss bija izplānots teju pa stundām – katru dienu kādas aktivitātes – peldes, neskaitāmas pastaigas utt. Nedēļa ātri pagājusi, un pienākusi ceļojuma beidzamā diena. Atlikušas 7 stundas līdz lidojumam atpakaļ uz mājām – uz Latviju.
7 stundas līdz izlidošanai uz mājām
Nedaudz jau bijis nogurums, tāpēc beidzamo dienu nolēmuši pavadīt pie okeāna – vienā no skaistākajām Tenerifes un varbūt pat pasaules pludmalēm, ko klāj tumšas, tumšas smiltis.
Jau agri no rīta kopā ar sievu devušies uz pludmali un priecājušies par lielajiem viļņiem tajā. Lai gan Renārs negāja dziļi ūdenī, pāris reizes viļņi nogāzuši no kājām, taču tas raisījis vien smieklus un jautrību. Tiesa gan, izdevies arī pamanīt, ka pludmalē nav glābēju, lai gan viļņi ir iespaidīgi. Dienas gaitā tie tikai pieņēmās spēkā.
Diena tuvojās vakaram, turpat pludmalē abi devās pavakariņot, taču gribējies tomēr vēlreiz aiziet līdz okeānam, lai atzīmētu tur lieliskā atvaļinājuma beigas. Gribējies arī vēl beidzamo reizi iekāpt ūdenī, jo kas zina, kad atkal būs tāda iespēja peldēt okeānā. Sieva palikusi krastā, uzlikusi austiņas un meditējusi, bet Renārs devies okeānā.
Šajā stāstā ir nozīme arī detaļām. Pludmale atradusies pie skaistām, šķautņainām akmens klintīm, kuru virsotnē uzcelta ekskluzīva villa. Skats iespaidīgs! Tīrā bauda tādā vietā peldēt. Lai gan apkārt peldi baudījuši daudzi cilvēki, ar acs kaktiņu Renārs pamanījis kādu sievieti, kura mājusi ar rokām un pazudusi zem ūdens. “Padomāju – te taču visi tā, smiedamies spēlējas ar viļņiem. Gan viņa tūlīt iznirs. Bet neiznira. Liels vilnis stūma viņu atpakaļ un parāva zem ūdens. Es sapratu, ka cilvēks slīkst, tiek rauts zem ūdens. Ieslēdzās mani instinkti.”
Par visu tālāko atmiņas ir sadrumstalotas. Virsroku ņēmuši instinkti. Renārs meties pie sievietes, taču viņa, kā jau slīcēji to dara, sākusi vīrieti vilkt zem ūdens. Bija visas iespējas slīkt abiem kopā. Sieviete bija nonākusi starp diviem viļņiem, milzīga ūdens masa gāzās virsū un stūma zem ūdens.
Renārs neapjuka – paniris zem sievietes un ar spēcīgu grūdienu izstūmis viņu ārā no ūdens virpuļa. Sievietes galva bija virs ūdens, viss kārtībā. Pašu ūdens sāka mest uz citu pusi, taču, redzēdams, ka slīcēju ir izdevies glābt, varējis sākt domāt par sevi.
Pēkšņi nācis virsū milzīgs vilnis, kas Renāru kā ūdenī iemestu akmeni triecis pret zemi. Šāda spēka priekšā cilvēks kļūst bezspēcīgs. Ūdens ar milzīgu spēku triecis viņu pret zemi, ar plecu iedzenot klinšainajā zemē. Bijusi sajūta, ka kāds iedur miesā ar nazi – milzīgas sāpes.
Sāpīgais apskāviens
Saņemot visus spēkus, izdevies izkļūt un Renārs tuvojies krastam. Sāpes milzīgas – pamanījis, ka viņa atslēgas kauls iznācis uz āru. Beidzot situāciju bija pamanījusi arī no kaut kurienes uzradusies glābēju komanda. Viņi skrēja pretī, jo slīkstošo sievieti jau bija paspējuši aizvest pie viņas vīra un mantām, bija laiks pievērsties glābējam Renāram.
Sieva vien šajā brīdī piefiksējusi, ka kaut kas nav kārtībā. Sakostiem zobiem Renārs turējis savu roku un kopā ar glābējiem devies gaidīt medicīnisko palīdzību. Šajā brīdī pienākusi izglābtā sieviete. Aptuveni 30 gadus veca vāciete, kura Tenerifē ieradusies atpūsties kopā ar vīru.
Renārs vien aptuveni atceras sarunu ar sievieti. Viņa pateikusies, jautājusi, kā var palīdzēt, taču skaidrs, ka nepieciešama mediķu palīdzība un sieviete palīdzēt nevar. Atvadoties viņa gribējusi savu glābēju apskaut, tas izraisīja pamatīgas sāpes, jo kāds pieskārās viņa rokai. Kā pa miglu vēl ir atmiņas, ka sieviete jautājusi arī sava glābēja vārdu un no kurienes viņš ir. Bet tikmēr jau bija ieradusies ātrā palīdzība. Līdz lidmašīnai uz mājām atlikušas vien 6 stundas.
Mediķu automašīnā sajūtas bijušas briesmīgas. Šoferis traucies pa ielām milzīgā ātrumā, ignorējot luksofora signālus, nelīdzenumus un vien pagriezienos nedaudz piebremzējot, tas viss tikai pastiprinājis sāpes, viņš centies palūgt, lai brauc lēnāk, taču diemžēl mediķi un šoferis angļu valodu nesapratuši.
Tikmēr sieva bija devusies pēc abu mantām un bijuši uz sakariem. Bija jāgatavojas lidojumam.
Operēsim šeit?
Tā vīrietis aizvests uz kādu privāto klīniku, arī tur neviens angliski nerunāja. Rokai uzlikta tāda kā šina, uztaisīts rentgens, bet pēc tam veselu stundu neviens nav nācis klāt. Bet lidmašīnas laiks tuvojas…
Pēc stundas pienākusi kāda sieviete un spāņu valodā sākusi stāstīt diagnozi. Lai saprastos, talkā ņēmuši “Google Translate”. Paralēli Renārs par visu uzzināto ziņojis sievai, kura ir ģimenes ārste un atrodas netālu. Daktere jautājusi, vai operēt šeit Tenerifē vai arī viņš vēlas doties kur citur. Vienojušies, ka uz paša atbildību dosies prom un brauks uz dzimteni.
Parakstīti dokumenti, iešpricētas spēcīgas pretsāpju zāles, izsaukts taksometrs un varēja doties uz lidostu. Pretsāpju zāļu iedarbība būšot 16 stundas. Taču mājupceļš jau sākotnēji bijis ieplānots caur Dublinas lidostu, lai izbaudītu skaisto pilsētu. Tā nu 6 stundas vēl nācās tur uzkavēties.
“Cepuri nost darbiniekiem lidostās! Mani visur palaida prioritāri, jo saprata, ka ir slikti. Lidmašīnā dabūju atsevišķu sēdvietu priekšā, lai varētu maksimāli nostabilizēt roku. Sāpes, kādas piedzīvoju, lidmašīnai nosēžoties, nekad dzīvē neesmu jutis. Dublinas lidostā, kur gaidījām nākamo reisu, man nāca cilvēki klāt un vaicāja, vai viss ir labi. Laikam izskatījos pārāk bāls, no sāpēm pats jau jutos kā agonijā. Pretsāpju medikamentu iedarbība pamazām mazinājās…”
Esam Latvijā!
Latvijā uz lidostu pretī atbraucis tētis, kurš uzreiz dēlu aizvedis uz 2. slimnīcu. Tur veiktas pārbaudes un lūgts atnākt rīt, tad arī skatīšoties, kad ir iespēja veikt operāciju, jo rindas ir garas. Otrajā dienā atnācis ārsts Andulis Zellāns – gados jauns ārsts, taču ar Renāru uzreiz abi sapratušies. Dzirdējis arī Renāra stāstu, ārsts, šķiet, īpaši sācis viņu pieskatīt.
“Gribu teikt šim ārstam milzīgu paldies! Viņš teica, paldies Dievam, ka esmu nonācis šeit, jo, skatoties Tenerifes ārstu slēdzienus, bija redzams, ka viņi gribējuši operēt laporoskopiski, kas šajā gadījumā būtu slikts risinājums un liegtu man turpmāk sportot, taču man tas ir patiešām svarīgi. Ārsts ieteica veikt pamatīgāku operāciju, kam sekotu ilgāka rehabilitācija, taču mana dzīve pēc tam varētu atgriezties aptuveni iepriekšējā amplitūdā. Tā es tiku pie astoņkājīša – plātnes ar 8 skrūvēm un āķīti, kas šobrīd atrodas manā ķermenī.”
Viss varējis beigties citādi. Ja nebūtu pa okeāna dibenu trāpījis ar plecu, bet ar galvu, ja nebūtu izlēmis braukt uz Latviju, ja blakus nebūtu atbalstoša sieva, varēja būt invaliditāte vai pat vēl sliktāk, tomēr viss notika tieši tā, kā tam ir jānotiek. Kāds sargeņģelis bija klāt. Arī tajā otrajā dienā, kad bija jādodas uz 2.slimnīcu – kāds tieši nebija ieradies un bija atbrīvojusies vieta operācijai. Tā bija veiksmīga.
Grūti saņemties
Drīz pēc operācijas Renārs no slimnīcas izrakstīts, taču rehabilitācija bijusi pat vēl grūtāka. Morāli sajūta esot bijusi kā izmestam no laivas. “Bija grūti sevi atrast. Sapratu, ka rehabilitācija būs ilga un sāpīga. Un atkal puzzles gabaliņi salikās kopā. Sazinājos ar savu bijušo klasesbiedreni Elīnu Vītoliņu, izstāstīju savu bēdu, un viņa noteica, ka nākamajā dienā plkst.15.00 man jābūt klāt. Sāksim vingrot. Es? Ar roku, kuru knapi spēju pakustināt? Bet es aizgāju pie Elīnas – smalkas, maza auguma meitenes ar pamatīgu krampi, kura kļuva man par milzīgu ne tikai rehabilitācijas, bet arī morālo atbalstu. Iedrošināja, ka daudzi atgūstas arī no smagākām traumām, saprata, ka psiholoģiski ir grūti kustināt roku, baidoties no sāpēm, kustināja to manā vietā, kad es nevarēju sadūšoties. Tas deva pārliecību, ka viss būs labi.”
Stāsts stāstā
Pērnā gada nogale bijusi smaga. Un ne jau tikai rehabilitācijas dēļ. Nomiris Renāra mīļais suns Cido, kas bijis blakus 12 gadus – vācu aitu šķirnes suns. “Diemžēl suņiem nav lemts dzīvot ilgāk nekā mums, un es uzskatu, ka tas nav godīgi. Es šo suni mīlēju kā savu bērnu. Viņa aiziešana bija manas dzīves zemākais punkts. Negribēju ne ar vienu runāt, visur redzēju tikai atmiņas par savu suni. Dīvaini, cik ļoti iespējams dzīvniekam pieķerties. Daži saka, ka suns ir tikai dzīvnieks. Nekad tam nepiekritīšu. Tā bija daļa no manis. Milzu daļa.”
Šī gada janvārī kādā nedēļas nogalē nolēmuši ar sievu doties pastaigāt gar jūru Saulkrastos. Mirkli pirms došanās “izlecis” priekšā sludinājums, ka kāda sieviete pārdod vācu aitu šķirnes suņu kucēnus. Kāda sagadīšanās – tieši Saulkrastos. Tā šķitusi gana laba sakritība, lai sazinātos. Sieviete laipni atsaukusies un aicinājusi ciemos.
“Tā es iepazinos ar Katrīnu un 8 kucēniem. Palikām pie viņas uz visu dienu, mīļojot un auklējot suņus. Un tobrīd es sapratu, ka es smaidu, ka es atkal jūtos laimīgs, jūtos kā pirms pāris mēnešiem. Arī mājupceļā jutos atkal cits. Bet mocīja šaubas, vai drīkstu ņemt suni, ja esmu tik nesen zaudējis savu labāko draugu.”
Taču domas nedevušas mieru un pie Katrīnas Renārs devies ciemos vēlreiz. Un lielākais no kucēniem, kuru tobrīd sauca Simba, nepārprotami pievērsa uzmanību, saderība veidojās uzreiz. Tagad suņuku sauc Rokijs un viņš ir Renāra jaunais brālis.
“Jā, es jutos vainīgs par to, ka tik ātri paņēmu citu suni, bet bez suņa es jūtos tikai kā puscilvēks. Rokijs nu ir nozīmīga daļa no manas ikdienas, arī no rehabilitācijas – mēs kopā ejam peldēties, daudz staigājam. Viņš ir mans jaunais sargeņģelītis.”
Pateicīgs, ka varu runāt un kustēties
“Tagad es vēl vairāk novērtēju cilvēkus, kas ir man apkārt. Es zinu, ka viņi bija ar mani vienā no manas dzīve grūtākajiem posmiem un būs vienmēr tuvumā. Viņi mani pacēla. Un vēl man tagad ir skaidrs, ka nevajag kautrēties lūgt kādam palīdzību. Jā, es vienmēr vairāk esmu bijis gatavs dot, nevis ņemt, kā arī visi saka, ka latvieši neesot pārāk izpalīdzīgi. Nepiekrītu! Man daudzas reizes kāds veikalā padeva preces no augstāk esošiem plauktiem, jo es fiziski nevarēju pacelt roku, man daudzas reizes kāds palīdzēja pacelt iepirkumu maisiņu. Manā stāstā ir tik daudzi cilvēki sadevušies rokās, lai man palīdzētu…”
Līdz tik iemīļotajām pludmales volejbola spēlēm vēl esot tāls ceļš priekšā. Augustā notiks nākamā operācija, kad Renārs atvadīsies no sava astoņkājīša. Nu pamazām atsācis peldēt, braukt ar riteni, daudz staigā.
“Es vairs neuztraucos. Viss ir atkarīgs no manis paša. Es zinu, ko es darīšu, kad otrā operācija būs aizvadīta un rēta sadzijusi. Tajā vietā es uztaisīšu tetovējumu. Tur būs attēloti sirdspuksti tādā kā viļņu veidā, vienmēr man atgādinot, cik pateicīgs es šobrīd esmu, ka varu runāt, kustēties, ka esmu dzīvs.”
Īsi pirms notikuma Renārs filmējis viļņus:
