Kas svarīgākais? 2
Visa dzīve tāds jūrmalas vilnis, tur tālāk lieli viļņi, bet piekrastē mazāki. Es teiktu, vissvarīgākais dzīvē ir manas laulības un laiks, kad bērni sāka nākt. Kad trīs bērniņi piedzima, teicu – tas ir manas dzīves piepildījums. Lai gan mana sieva Skaidrīte kādā intervijā sacījusi, ka man pirmajā vietā bija “Piecīši”. Tā nav tiesa, es jau Skaidrītei bildu, ka nākamreiz, kad viņu intervēs, sēdēšu blakus. Turklāt viņa zināja, ka man ar “Piecīšiem” būs mēģinājumi, izbraukumi. Nebija jau tā, ka kādu apprec un viņš pēkšņi saka: es braucu koncerttūrē uz Austrāliju! Vienu nakti bijām ieskaņošanas studijā līdz četriem no rīta. Skaidrīte bija apzvanījusi policiju, slimnīcas. Jo studijā bija izslēgti telefoni, lai netraucē. Toreiz Skaidrīte neteica: ahā, okey! Nebija okey. Bet nomierinājās. Un kopš 1963. gada laimīgi dzīvojam. Skaidrīte ir brīnišķīga. Jaunībā mēs brūtējāmies kādus septiņus gadus. Bet ne jau nu tā, ka no rīta līdz vakaram. Jauniešu pulciņā, visi kopā. Viņa bija ļoti glīta meitene un tāda sirsnīga kā jau no Daugavpils. Mēs reti gājām uz restorānu, tolaik nepelnīju daudz, un viņa zem galda man iedeva piecinieku. Tas bija tā silti. Es viņai vienmēr esmu teicis: tie pieci dolāri bija tavs labākais mūža ieguldījums.
Vēl esmu pateicīgs, ka man bija iespēja būt latviešu sabiedrībā. Bez tās es nebūtu nekur ticis, nebūtu neko izdarījis. Bērni gāja latviešu skolās, dziedāja koros, dejoja tautas dejas, vasarā sešas nedēļas dzīvoja Garezera nometnē. Čikāgā ir lielākā Amerikas latviešu skola, kur mācās pāri par 200 bērnu, tagad arī jauniebraucēju bērni. Mums ir divi latviešu bērnudārzi. Manai meitai Mārītei nesen piedzima dvīnīši, puisīši. Piecgadīgā mazmeita runā angliski un latviski. Kad viņa nāk ciemos, apgriež visu māju otrādi. Vai es varētu ko palīdzēt, jautā un momentā nes spilvenus un velk matračus. Kad viņa aiziet, tīrām māju.
Kā “Piecīši” jau divreiz esam taisījuši atvadu izrādes. Nav arī vairs tā spēka. Agrāk Janīna, Linda, Streips no savām pilsētām brauca uz mēģinājumiem sešas septiņas stundas. Nākotnes plāni? Jā, varbūt mūziklam “Eslingene” velētos uzrakstīt turpinājumu – “Amerikā”, sižets man ir galvā. Lolita Ritmane jau apsolīja rakstīt mūziku. Tur varētu kas labs sanākt.
Rakstu grāmatu “Ar Latviju uz tu” par manu dzīvi. Kad nāks klajā, to Dieviņš zina, vajadzētu gada laikā. Mani uztur humors un tas, ka visu laiku kaut ko dari, kaut ko radošu.
* Rakstā izmantoti fragmenti no Alberta Legzdiņa grāmatas “Čikāgas piecīšu brīnišķīgie piedzīvojumi”, izdots SIA “Vesta”, 2014).
