1989. gads. Koncerti Mežaparkā 2
Kādu nakti man zvana Latvijas koncerta rīkotāji: Albert, mums ir problēmas. Domāju – kaut kādi politiski apsvērumi. Viņi saka: Mežaparks ir izpārdots. Ko lai mēs darām? Vai varam vēl vienu izrādi? Es dziļi ievelku elpu un saku: jā!
Zinu, ka mans labs draugs no Čikāgas Rīgā bija braucis ar tramvaju garām biļešu kasēm un redzējis milzīgu rindu. Jautājis: kas būs? “Piecīšu” koncerts. Viņš man atsūtīja kartīti – “Visa Latvija jūs gaida”.
Pirms izrādes uzgāju Mežaparka amfiteātra pašā augšā, skatījos uz cilvēku tūkstošiem, kas bija sapulcējušies, un beigās teicu: zini ko, mēs esam to pelnījuši! Uzgājām uz skatuves, kādu brīdi stāvējām un klanījāmies un mājām skatītājiem, kas sparīgi aplaudēja. Daudzas vecās dziesmas skatītāji dziedāja līdzi. Beigās visi kopīgi nodziedājām “Daugav’s abas malas”. Un vēl kādu pusstundu pēc koncerta parakstījāmies uz programmiņām, skaņu plašu vākiem, pat naudas zīmēm. Kad agrā rīta stundā nolikām ziedu klēpjus pie Brīvības pieminekļa, tur jau bija sapulcējušies cilvēki, un kopā nodziedājām “Dievs, svētī Latviju!”.
Mūzikls “Eslingene”
Tā atkal bija totāli laimīga sagadīšanās. 2002. gadā notika Dziesmu svētki Čikāgā. Pēc diviem gadiem bija iecerēti Kanādas Dziesmu svētki, un Rīcības komiteja teica: “Albert, “Piecīšus” mēs ielūgsim, garantējam izpārdotas zāles!” Runāju ar Armandu Birkenu, viņš teica, ka nevar visu laiku šitā dragāt, vajag atvilkt elpu. Pārējie arī nebija priecīgi. Rīcības komitejas priekšsēdētājai saku: man ir sliktas ziņas, “Piecīši” Dziesmu svētkos nebūs. Un kā no zila gaisa es redzu milzīgu izdevību – kā būtu, ja mēs uzvestu mūziklu? Viņa brīnās – ko? Mūziklu. Kādu mūziklu? Eslingene. Vai tu traks!?
Es riskēju, ne man bija scenārija, nekā, vien ideja, bet, kā to izstrādāšu, kur dabūšu aktierus, kas būs režisors, to nezināju. Tāds izaicinājums! Pats pie sevis domāju: Albert, ko tu dari? Bet Rīcības komitejas dāmas paķēra ideju kā lāpu un aizskrēja visiem stāstīt, ka 2004. gadā būs mūzikls. Un tad es sāku vervēt komandu. Sanfrancisko Rietumkrasta Dziesmu svētkos satiku komponisti Lolitu Ritmani un vaicāju, vai mēs kopā varētu rakstīt mūziklu? O, tas būtu fantastiski, viņa piekrita. Dziesmu svētkos bija vesela grupa jaunu dziedātāju. Viņas uzreiz jautāja: Albert, vai es varu spēlēt jūsu mūziklā? Viss notika it kā pats no sevis. Piepulcējās brāļi Rūši no Losandželosas, ļoti talantīgi, tāpat rakstnieks Andris Ritmanis. Tas bija grupas darbs. Reiz aizbraucu uz četrām dienām uz Losandželosu, visi strādājām dienu un nakti, mūzika nāca viegli. Visgrūtāk gāja ar tekstiem. Bija arī ierobežojumi, jo režisors Gunārs Vērenieks teica: mūzikls nedrīkst būt ilgāks par pusotru stundu. No visas Amerikas un Kanādas savācām jaunus, talantīgus dziedātājus un dejotājus. Viss izvērtās fantastiski, neticami un beidzās ļoti emocionāli. Visi, kas spēlēja mūsu uzvedumā, bija vai nu mazbērni, vai bērni tiem, kuri savulaik bija dzīvojuši Eslingenes nometnē. Un, kad šie vecāki un vecvecāki izrādi skatījās, domāji, ka esi bērēs, – izrādes beigās visi raudāja un uz skatuves nevarēja beidzamo dziesmu padziedāt. Bet labi izdevās, pārsteidzoši labi.
2005. gadā ar Andra Ritmaņa sakariem sarunājām divas “Eslingenes” izrādes Nacionālajā teātrī Rīgā. Tās viens divi izpārdeva, bija jāpieliek vēl piecas. Mūs uz skatuves apsveica Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, tas bija liels pagodinājums. 2015. gadā šo izrādi atdzīvināja producents Juris Millers un režisors Jānis Mūrnieks. Lolita Rikmane man stāstīja, ka ģenerālmēģinājums esot bijis lielisks. Par to pārliecinājos šā gada martā, kad biju iebraucis Rīgā un “Eslingenē” spēlēju savu veco lomu – konferansjē, piesakot kabarē skatu ar daiļām dejotājām, kurām ir tik garas kājas, kādas var būt tikai Latvijā.
Piedalījos arī Dzintras Gekas jaunajā lielfilmā “Dieva putniņi” kā gids Eslingenē filmētajos kadros.
