19 gadus ar domu par koncertiem Latvijā 2
1970. gadā pirmo reizi atbraucu uz Latviju kopā ar tūristu grupu. Pēc 26 gadiem atkal redzēju Rīgu. Visas tās krievu masas, militāristi, neviens nerunā latviski. Tik tālumā kā vālodzes dziesmu dzirdu latvju valodu. Domāju – Latvija ir zaudēta. Jautāju vienam no kultūras sakaru dūžiem, pulkvedim Imantam Lešinskim: kā tas nākas, ka nedzird latviešu valodu? O, viņš saka, latvieši vasarās visi uz laukiem.
Gāju uz Kultūras sakaru komiteju, lai “Piecīšus” dabūtu Latvijā. Viņi saka, jā, būtu jau labi. Un tad bija sanāksme Rakstnieku savienībā, bijušajā Benjamiņu namā. Tur sēdēja ducis cilvēku no visādām organizācijām, biju atvedis lenti ar “Piecīšu” programmu, kāda tā varētu būt Latvijā, nu, dabīgi, tur nebija nekā pret padomiju, bija tautas dziesmas, brāļu Laivenieku šlāgeri un manas dziesmas. Visi noklausījās un Jevgeņijs Vanags, laikam liels priekšnieks, teica: politiski mums “Piecīši” ir pieņemami, vienīgi jāizstrādā, kas viņus uzņems, vai tā būs Filharmonija vai kāds cits, un tad norunāt – kad. Vakarā satiekos ar Raimondu Paulu un jautāju: Raimond, tu tici tam, ka mēs tiksim uz Latviju? Viņš saka – nekad. Tas bija kā ar beisbola nūju pa galvu. Bet kā? Bars cilvēku man to solīja, tikai teica, ka vajag tehniskus jautājumus atrisināt! Raimonds atbildēja: jūs lamājat no panckām ārā tos sarkanos, bet tagad lai jūs uzņem!? Man sabruka tas kāršu namiņš. Sapratu, ka tie veči pūš. Pēc tam viss gāja no kalna lejā, ļoti saasinājās PSRS un ASV attiecības. Un 1980. gadā Jānis Anerauds atrakstīja, ka pagaidām plāni jāatliek. Tomēr Raimondam Paulam nebija taisnība, jo lietas mainījās tik strauji, ko neviens nevarēja iedomāties.
1987. gadā “Dzimtenes Balsī” izlasīju Latvijas Kultūras sakaru komitejas plēnuma sēdes atreferējumu, kurā muzikologs Arvīds Darkevics vaicājis, kāpēc nevarētu uzaicināt “Čikāgas piecīšus”, lai viņiem sarīkotu vairākus koncertus. Tomēr mans telefons klusēja un pastkastē vēstules no Kultūras sakaru komitejas nebija. Kādu dienu uzrakstīju pats: “… Vērojot pašreizējo kultūras apmaiņas vilni un publikas atsaucību abās okeāna pusēs, vēlamies izteikt interesi par uzstāšanos Latvijā 1989. gadā…”*
2. novembrī pienāk atbilde, ka par “Čikāgas piecīšiem” Latvijā interese nav zudusi un mūsu uzstāšanās dzimtenē tiktu uzņemta ar lielu atsaucību. Vēstules beidzas ar “uz redzēšanos Latvijā!”. Izlasīju vēstuli vairākas reizes, tas šķita tik neticami. “Apzvanu visus ansambļa dalībniekus, un līdz agram rītam sēžam pie Ievāniem, mazliet iedzeram un spriežam: ko nu darīt? Vai tiešām mēs jau stāvam pie apburtas pils vārtiem, esam pateikuši burvju vārdus un kaut kur tālumā dzirdam šļūcošus soļus un atslēgu šķindu?”*
Drīz uzzinājām, ka raidījuma “Amerikas balss” latviešu nodaļa izsludinājusi aptauju Latvijā, kāpēc patīk “Čikāgas piecīši” un citi trimdas latviešu ansambļi. Kāda liepājniece rakstīja, ka mūsu dziesmas viņai ir tuvas ar izjusto izpildījumu un sirsnīgo humoru, ko arī pati liek lietā, kad mājās grūti. Rīdzinieks pastāstīja, ka “Labrīt, Rīga, vai tu mani redzi” dziedājis 1982. gadā, atgriežoties no Afganistānas. Rīdzinieku ģimenei mūsu dziesmas palīdzējušas, piecus gadus Sibīrijas purvos ceļus būvējot… Bija tik daudz sirsnīgu vēstuļu. Mums bija ļoti grūti izšķirties, kam dot galveno balvu – divas biļetes uz mūsu izrādi Nacionālajā teātrī. Beigās tās piešķīrām rīdziniekam Jānim Atvaram, jo viņš rakstīja: “”Made in Latvia” atstāj uz mani dziļu iespaidu, varbūt tāpēc, ka arī manai meitenei smaids uz lūpām ir sarkanbalti sārts!”
Izrādei Latvijā gatavojāmies veselu gadu. Lai gan garīgi biju tam gatavs jau 19 gadus. Nebija viegli izvēlēties dziesmas no “Piecīšu” 28 gadu repertuāra. Sapratām, ka ansamblim vajag papildspēkus. Mums laimējās – “Piecīšiem” piepulcējās divi jauni un talantīgi – Lorija Vuda un Alnis Cers.
