Jaunatnes svētki un “Piecīšu” dzimšana 2
Otrie Latviešu jaunatnes svētki bija paredzēti 1962. gadā, tiem es pieteicos par programmas daļas vadītāju. Kādā Rīcības komitejas sēdē radās ideja – mūsu grupai jābrauc apkārt pa ASV, Kanādu un ar izrādēm jāreklamē svētki. Jautāju, kā tad mēs brauksim? Rīcības komiteja solīja gādāt par reklāmu un maksāt izdevumus. Nolemjam – brauksim, redzēsim Ameriku, iepazīsimies ar meitenēm! Izgudrojam grupas nosaukumu – “Čikāgas piecīši”, mēģinām piecas reizes nedēļā, un nu vairs smiekli nenāk. Lai brauktu ar koncertiem pa Ameriku un Kanādu, nopirku folksvāgena busiņu, jo man teica, ka pēc svētkiem varēšu to pārdot un starpību, ko zaudēšu, no koncertu ienākumiem man atlīdzinās. Teicu okey. Mums maksāja par benzīnu un 8 dolārus par drēbju tīrīšanu, pārējā koncertos ieņemtā nauda bija jāatdod Rīcības komitejai. Mums līdzi bija kādas trīs četras smukas meitenes, kuras pieteica nākamās dziesmas vai skečus. Mēs negribējām tradicionālo variantu – latvieši stāv un dzied. Gribējām ko svaigu, ar humoru pa vidu. Bija tik daudz labu piemēru, jo 60. gados Amerika vibrēja no folkmūzikas, bija komēdiju klubi, skatījāmies, kā viņi spēlē un kā to varētu pielāgot latviski. Liela laime bija, ka izrādē Losandželosā satiku rakstnieku un žurnālistu Anšlavu Eglīti. Viņš mūs intervēja un pēc tam teica: Legzdiņa kungs, mēģiniet tikt no internacionālajiem jociņiem vaļā, latviešu sabiedrībā notiek tik daudz, kas ir satīras cienīgs! Eglītis “Laikā” nodrukāja recenziju par mūsu uzstāšanos. Tas bija labi, jo lasītāji domāja – ja jau Anšlavs Eglītis bijis izrādē, tad taču “Piecīši” slikti nevar būt.
Braucām un braucām, un nolēmām, ka pēc Jaunatnes svētkiem beigsim, tur notiks divas pēdējās izrādes. Daži no grupas vēl studēja, dažiem jau bija ģimene, bērni, mēģinājumi, izrādes – milzīga slodze…
Pienāk Jaunatnes svētki. Totāli pārdotas izrādes, milzīgas ovācijas, mēs atvadāmies. Bet no visām pilsētām, kur esam uzstājušies, sāk nākt piedāvājumi – nē, jūs nedrīkstat pārtraukt, piedāvājam koncertus tad un tad, maksāsim vairāk! Līdz šim ieejas maksa bija smieklīga – 2 dolāri, karavīriem un jauniešiem 50% atlaide, bet mēs bijām braukuši simtiem, tūkstošiem jūdžu. Beigās grupu pierunāju pamēģināt vēl mazliet. Tā mēs turpinājām. Tas bija brīnišķīgs laiks. Un tad tas sāka apmākties. Domstarpības gandrīz kā bītliem. Reizēm mēģinājumos tikai strīdējāmies un gājām mājās. Bija viens periods, kad sievai teicu: Skaidrīt, es vairs nevaru, es kvitēju piecīšus. Viņa jautāja: un kas pēc tam? Tu gribi uzdot “Piecīšus” pāris jefiņu dēļ!? Un tā Skaidrīte mani netieši pierunāja turpināt. Kā svaigs gaiss “Piecīšos” ienāca Janīna Ankipāne, publika viņu mīlēja. Dažiem no grupas viņa nepatika. Tas bija pagrieziens. Vairāki aizgāja.
Vēlāk 1991. gadā uzrakstīju grāmatu “Čikāgas piecīšu brīnišķīgie piedzīvojumi”, faktiski to vajadzētu saukt “Mums laimējās”, jo kā mēs atradām cilvēkus, kā noturējāmies… Ja Armands Birkens nebūtu ienācis ar savu talantu un balsi, ap to laiku būtu beiguši. Tad es sāku rakstīt dziesmas. Tās patika, publika prasīja atkārtot. Izbraukājām ar izrādēm Ameriku, Austrāliju, Jaunzēlandi, Fidži salas, 1974. gadā bija “Piecīšu” zibensturnīrs Eiropā.
Strādāju “Reynolds Aluminum” – tā ir otra lielākā alumīnija fabrika pasaulē. Alga bija samērā laba, maksāja virsstundas. Strādāju sešas dienas nedēļā, reizēm arī svētdienās. Bet fabrika deva garākus atvaļinājumus nekā citur, tāpēc es to darbu pieņēmu. Eiropā jau visi ir izlutināti, bet Amerikā toreiz pa visu gadu bija paredzētas tikai divas atvaļinājuma nedēļas. Bet manā fabrikā jau pirmajā gadā – trīs nedēļas atvaļinājuma, un tas nozīmēja – varējām braukt koncertēt uz Austrāliju. Pēc pieciem darba gadiem dabūju četras nedēļas atvaļinājuma un pēc 35 gadiem – piecas. Vienreiz “Piecīšiem” bija tūre pa Eiropu, bet tad gan fabrikas vadība teica: Albert, ja mēs bez tevis varam iztikt piecas nedēļas, tad bez tevis varam iztikt vispār. Tad es atvaļinājumu sadalīju, kad nāca lielās tūres un Latvija.
