Cik naudas vajag cieņpilnai dzīvei? Vienam pensionāram laukos – 362 eiro, ģimenei ar diviem bērniem Rīgā – 1016 eiro mēnesī 88
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc Labklājības ministrijas pasūtījuma veikts jauns pētījums par minimāli nepieciešamajiem mājsaimniecību izdevumiem, kuru turpmāk izmantos sociālās politikas veidošanā.
Aprēķiniem par to, kas ir minimālais vai optimālais dzīves līmenis Latvijā, ir diezgan grūta vēsture.
Iztikas minimuma groza jēdziens un aprēķini par to, ko tam būtu jāietver, tika radīts pirmajā valsts neatkarības atjaunošanas gadā. Tas ietvēra gan pārtikas, gan samērā plašu nepārtikas sadaļu, kas paredzēja tostarp arī divu zeķu pāru un viena krekla nopirkšanu gadā, bikses reizi divos gados, trīs kleitas vai svārkus divos gados, trīs pārus zeķbikšu gadā, divas grāmatas un četrus friziera apmeklējumus gadā utt.
Taču jau 1992. gadā valstī sākās hiperinflācija un šādu patēriņa grozu reti kurš vairs varēja atļauties. Tad, dažus gadus vēlāk, 1996. gadā, tika izveidots jēdziens “krīzes iztikas minimums”, kurā, saglabājot lielāko daļu pārtikas groza, atteicās no gandrīz visām rūpniecības precēm un pakalpojumiem, atstājot tikai transporta izdevumus un pirmsskolas bērnu iestāžu apmeklējumus.
Tādi šie aprēķini arī palika līdz 2013. gadam un tos izmantoja kā atskaites punktu valsts sociālās politikas veidošanā, proti, iztikas minimuma un dažādu pabalstu aprēķiniem.
2013. gadā šie aprēķini tika atzīti par galīgi novecojušiem un neatbilstošiem realitātei un tika atzīta nepieciešamība veidot jaunu pētījumu par dzīvei nepieciešamo minimumu, ko varētu izmantot sociālās politikas veidošanā.
Praktiskais pētījums par mājsaimniecību relatīvajiem izdevumiem (MRI) notika laikā no 2018. līdz 2021. gadam un to vairākkārt nobremzējusi Covid-19 pandēmija, bet iepriekšējos gados notika darbs pie pētījuma metodoloģijas un anketu izstrādes.
Būtiska jaunās pieejas atšķirība ir tā, ka netiek aprēķināts vairs iztikas minimums, bet gan tāds patēriņa līmenis, ko varētu dēvēt par “minimāli optimālo”.
Tas joprojām nav nekāds sapņu budžets, jo SKDS pētījumu dati rāda – Latvijas iedzīvotāji 2021. gadā uzskata, ka budžets, kas nepieciešams normālai dzīvei vienam cilvēkam, ir 1439 eiro mēnesī, kas vairumam sabiedrības šobrīd nu nekādi nav sasniedzams, savukārt budžets, kas ļautu piepildīt visus sapņus, ir tuvu 3000 eiro mēnesī.
Aizstās iztikas minimuma grozu
Ar jaunajiem aprēķiniem iecerēts aizstāt iztikas minimuma grozu. MRI pētījuma divas daļas – pārtikas un nepārtikas – veidotas pilnīgi atšķirīgi. Pārtikas daļa veidota saskaņā ar cilvēku objektīvajām vajadzībām, proti, uztura zinātnieku ieteikumiem par to, kādai vajadzētu būt Latvijas iedzīvotāju ēdienkartei. Savukārt nepārtikas daļa veidota ar socioloģiskā pētījuma palīdzību, pētot Latvijas iedzīvotāju patēriņu.
“Atšķirībā no pārtikas sadaļas nepārtikas daļas objektīva noteikšana nav iespējama,” saka visa pētījuma vadītājs un SIA “Projektu un kvalitātes vadība” pētnieks Māris Brants.
“Tas tādēļ, ka nepārtikas daļa atspoguļo mūsu priekšstatus par to, kas nepieciešams, lai minimāli pilnvērtīgi funkcionētu sabiedrībā, savukārt tie ar laiku mainās. Piemēram, mūsdienās pilnvērtīgai funkcionēšanai nepieciešams mobilais telefons, jāspēj apmaksāt rēķini par tā izmantošanu, bieži vien vajadzīgs arī internets un dators, bet 90. gados šo vajadzību lielākajai daļai sabiedrības vēl nebija.
Arī nākotnē vajadzības mainīsies, tādēļ par vienu no pētījuma veiksmēm uzskatu to, ka atšķirībā no 90. gadu pētījumiem neesam sīkumaini mēģinājuši aprakstīt, cik tieši zeķu vai kurpju pāru gadā cilvēkam būtu nepieciešami, bet gan ietvēruši visas preces lielās grupās jeb kategorijās, kuras, protams, balstās uz patēriņa paradumu pētījumiem.” M. Brants uzskata, ka kategoriju pieeja neļaus pētījuma rezultātiem novecot tik ātri un to, iekļaujot preču cenu izmaiņas, varēs viegli aktualizēt.
Dažādo mājsaimniecību vajadzības
Jāņem vērā vēl viena nianse – pētījums atspoguļo grūtākajā materiālajā stāvoklī esošo ģimeņu situāciju un vajadzības, jo tieši uz tām visbiežāk attiecas sociālās politikas pasākumi.
Saskaņā ar vispārpieņemto “Eurostat” pētījumu metodoloģiju, tiek izdalīti seši mājsaimniecību tipi, taču Latvijas realitātei atbilstošāks ir septiņu mājsaimniecību tipu modelis, kas izmantots pētījumā. Ar tām tiek saprastas:
mājsaimniecības ar vienu bērnu;
mājsaimniecības ar diviem un vairāk bērniem;
trīs un vairāku pieaugušo mājsaimniecības;
divu darba spējīgu pieaugušo mājsaimniecības;
divu pieaugušo mājsaimniecība, kurā vismaz viens ir pensijā esošs seniors;
viena darba spējīgā mājsaimniecība;
viena pensionāra mājsaimniecība.
No šiem mājsaimniecību tipiem materiāli un sociāli visvairāk apdraudētākajā situācijā atrodas trīs tipi – viena pensionāra mājsaimniecība; mājsaimniecība ar diviem un vairākiem bērniem, kā arī divu pieaugušo mājsaimniecība, kurā vismaz viens ir pensionārs, kaut gan jāpiebilst, ka arī mājsaimniecības ar vienu bērnu tālu neatpaliek.
Savukārt viena vai divu strādājošo mājsaimniecības, kā arī triju pieaugušo mājsaimniecības ir krietni retāk atrodamas sociāli apdraudēto sarakstos. Tādēļ arī pētījuma dati visprecīzāk atspoguļo tieši šo mājsaimniecību realitāti un vajadzības.
Labklājības ministrija arī piebilst, ka MRI budžeta izstrādē tika iesaistīta sabiedrība – cilvēki, kuri raksturoja savas ģimenes situāciju, stāstot gan par saviem faktiskajiem izdevumiem dažādām vajadzībām, gan vēlmēm atbilstoši viņu izpratnei par pieņemamu dzīves līmeni.
Jācer, ka jaunie aprēķini tiks izmantoti, regulāri izvērtējot minimālo ienākumu līmeņu sliekšņus, ienākumu nevienlīdzības un nabadzības rādītājus, sociālās palīdzības un pakalpojumu klāstu, lai nodrošinātu to, ka kopējais ikvienam cilvēkam pieejamais resurss kā naudas, tā sociālās palīdzības un pakalpojumu izteiksmē ir tāds, kas ikvienam ļauj dzīvot cieņpilnu un kvalitatīvu dzīvi mūsu valstī. Tad no šī pētījuma labumu gūs katrs Latvijas iedzīvotājs.
Viedokļi
Novērstas agrākās kļūdas
Pēteris Leiškalns, Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts: “Manuprāt, lielākais šī pētījuma ieguvums ir tas, ka esam atteikušies no Ekonomiskās sadarbības un attīstības valstu (OECD) izmantotās koeficientu sistēmas minimālo patēriņa līmeņu aprēķinos. Jāpaskaidro, ka OECD piedāvātajā metodikā bērna patēriņa izdevumi tika vērtēti kā puse no pieauguša cilvēka izdevumiem.
Šāda pieeja labi strādā relatīvi bagātās valstīs kā Vācija vai Francija, kur pārtikas budžets veido 20–25% no kopējā mājsaimniecības budžeta. Taču Latvijā situācija būtiski atšķiras un pārtikas budžets var veidot pat 40–60% no mājsaimniecības budžeta.
Mūsu apstākļos izmantojot OECD piedāvāto koeficientu sistēmu, iznāk, ka mājsaimniecības ar diviem vai vairākiem bērniem ir samērā turīgas, bet patiesībā tās pieder pie sociāli visvairāk apdraudētajām mājsaimniecībām.
Šī problēma ir ilgstoši negatīvi ietekmējusi Latvijas sociālo politiku. Priecājos, ka beidzot koeficientus aizstās uzturzinātnieku aprēķini un pētījums par reālajiem nepārtikas preču patēriņa paradumiem. Ceru, ka tas ļaus sociālo politiku pietuvināt realitātei.”
Metodoloģija – galvenais ieguvums
Evija Kļave, Dr. sc. soc., nodibinājuma “Baltic Institute of Social Sciences” pētniece: “Kā pētniece un politikas analītiķe gribu uzsvērt, ka mājsaimniecību relatīvo izdevumu budžets ir veidots, balstoties uz ļoti rūpīgi izstrādātu un pārdomātu metodoloģiju. To varēs turpmāk izmantot, regulāri pārskatot relatīvo izdevumu budžetu, manā vērtējumā metodoloģija ir galvenais šī pētījuma rezultāts.
Veidojot relatīvo izdevumu budžetu, iedzīvotāju izdevumu struktūra un apmērs ir noteikti nevis kā abstrakts vidējais rādītājs, ko varam pielīdzināt bēdīgi slavenajai pacientu vidējai temperatūrai slimnīcā, bet gan balstoties atšķirīgu mājsaimniecību tipu vajadzībās, ikdienas ieradumos un arī vēlmēs.
Ģimenei ar bērniem ikdienas izdevumu budžetu veido pilnīgi atšķirīgas pozīcijas no tām, kas raksturīgas vientuļam senioram.
Protams, daļa izdevumu visiem ir vienādi, bet otra daļa būtiski atšķiras. Tāpat ir ņemtas vērā izdevumu atšķirības pilsētās un laukos dzīvojošām mājsaimniecībām. Rezultātā ir iegūts nevis viens mājsaimniecību relatīvo izdevumu budžets, bet vairāki, kas ir krietni patiesāks dzīves realitātes atspoguļojums. Tiešā veidā lielākais ieguvējs no pētījuma ir sociālās politikas veidotāji, proti, valsts vara, bet netieši un ilgtermiņā ieguvumus būtu jāizjūt iedzīvotājiem.”
Publikācijas tapušas sadarbībā ar Labklājības ministriju.
