Uz pusi samazināt siltumnīcefekta gāzu izmešu apjomu – kā tas “iegrauzīs” autokravu un aviopārvadājumiem? 2
Piesaka vēl ambiciozāku izmešu samazinājumu ceļā uz klimatneitrālu Eiropu
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Siltumnīcefekta gāzu izmešu apjomi (salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni) jāsamazina līdz 2030. gadam par 55 procentiem agrāk noteikto 40 procentu vietā, jo tikai šāds ambiciozs rādītājs padara sasniedzamu galveno mērķi, lai Eiropa gadsimta vidū kļūtu klimatneitrāla – tāds bija viens no svarīgākajiem vai būtībā pats svarīgākais vēstījums Eiropas Komisijas priekšsēdētājas Urzulas fon der Leienas 16. septembra runā par stāvokli savienībā.
Viņa gan atzina, ka minētais priekšlikums daudziem liekas pārmērīgs, savukārt citu uztverē tas ir nepietiekams.
Pārmērīgi?
Nebija noslēpums, ka Eiropas Komisija veic ietekmes novērtējumu un gatavojas nākt klajā ar paaugstinātu mērķrādītāju.
Tas radīja zināmu satraukumu Eiropas Savienības dalībvalstīs, it īpaši tajās, kur joprojām tiek diezgan plaši izmantotas ar oglēm darbinātas elektrostacijas.
Tāpēc jau jūlijā bažas šajā sakarā pauda Polija, Čehijas Republika, Slovākija, Ungārija un Rumānija, kuru valdības norādīja, ka mērķiem jābūt reālistiskiem un, tos izvirzot, jāņem vērā attiecīgas sociālas un ekonomiskas sekas un izmaksas.
Taču Centrāleiropas valstis nav vienīgās skeptiskās. Drīz pēc Urzulas fon der Leienas uzstāšanās EK priekšsēdētājas izpildvietnieks Franss Timmermanss, kurš atbildīgs par Eiropas Zaļo kursu, apmeklēja Vācijas Rūpnieku federācijas (BDI) kongresu Berlīnē, kur arī izskanēja ne mazums vāji slēptu šaubu.
Piemēram, konstatējums, ka vienai pašai Vācijai klimatneitralitātes sasniegšanai jāatrod ieguldījumi 2300 miljardu eiro apmērā. Ko būs sarežģīti panākt Zaļā kursa pasteidzinātas īstenošanas apstākļos un pandēmijas radīto grūtību dēļ.
Saskaņā ar komisijas aplēsēm tikai “tīrās enerģijas” jomā Eiropā vien būtu nepieciešami papildu 350 miljardi eiro gadā.
Varētu ciest stratēģiski nozīmīgā autobūves nozare, kurai krasi jākāpina izlaisto elektromobiļu īpatsvars, taču, pēc rūpnieku domām, valsts un ES sniegtie atvieglojumi un līdzdalība šajā procesā arvien ir stipri nepietiekami.
Franss Timmermanss solīja izvērstu komisijas sadarbību ar visām rūpniecības nozarēm, tomēr aizstāvēja izvirzīto mērķu pamatotību. Kaut gan vēlāk preses konferencē neslēpa, ka “dažiem sektoriem tas būs smags slogs, jo tiem nāksies investēt.
Bet viņiem vajadzētu investēt, restrukturēties jebkurā gadījumā”, jo to prasa aizsāktās “industriālās revolūcijas” mērogi.
Pārmaiņas neizbēgami skars atsevišķas jomas, ieskaitot aviopārvadājumus: “Mums vienmēr būs nepieciešams aviācijas sektors, bet tam jākļūst ilgtspējīgam, to jāiedrošina integrēties oglekļa dioksīda emisijas (kvotu) tirgū.” Līdzīgi kā celtniecība un autokravu pārvadājumi.
Nepieciešami?
Lielāko piesārņojuma apjomu rada enerģētika. Tai seko transports, taču tā ir vienīgā nozare Eiropā, kurā pēdējā laikā bijis vērojams siltumnīcefekta gāzu emisijas pieaugums, izņemot 2020. gadu, kas ir iezīmīgs ar īpašām tendencēm.
Atbilstoši “Eurostat” pērn uzrādītajiem datiem aviopasažieru skaits kopš 1993. gada ir trīskāršojies, un, ja lidojumu intensitāte pēc pandēmijas krīzes uzveikšanas atjaunosies,
lidojumu radīto emisiju apjoms 2050. gadā būs septiņas līdz desmit reizes lielāks salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni.
Tādējādi tas var pārvērsties par bīstamu šķērsli ceļā uz klimatneitralitāti.
Problēmu pilnībā neatrisina arī Fransa Timmermansa ieteikumi aizstāt īsākus avioreisus ar dzelzceļa satiksmi, konstruēt degvielu mazāk patērējošus lidaparātus vai jau pieminētais ierosinājums par aviokompāniju integrēšanu ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā jeb ETS.
Aviokompānijas var kompensēt klimatam nodarīto skādi, iesaistoties zaļajos projektos, no kuriem populārākais ir koku stādīšana.
Daudzi vides aktīvisti to kritizē, bet cita mehānisma pagaidām nav.
Tāpēc 16. septembrī Eiropas Parlamenta deputāti nobalsoja par priekšlikumu iekļaut ES emisijas kvotu sistēmā jūras transportu, jo arī kuģniecība ir transporta veids, kurā Eiropas Vides aģentūra ilgstoši fiksē potenciāli draudīgu kaitīgo izmešu palielinājumu.
Konkrētāku tiesību aktu priekšlikumus jaunā izvirzītā mērķa iedzīvināšanai Eiropas Komisija ir apņēmusies izstrādāt līdz nākamajai vasarai.
Grozījumi varētu tikt ieviesti energoefektivitātes direktīvā, atjaunojamo energoresursu direktīvā, enerģijas nodokļu direktīvā un varbūt vēl citos tiesību aktos.
Nepietiekami?
Šīm pārmaiņām, pēc Urzulas fon der Leienas pārliecības, nevajadzētu kavēt ekonomikas izaugsmi.
Gluži pretēji, komisijas priekšsēdētājas optimistiskajā skatījumā tās “ļaus samazināt mūsu atkarību no enerģijas importa” un “radīt miljoniem papildu darba vietu”.
Viņa piesauca argumentu, ka no 1990. gada CO2 emisijas Eiropā sarukušas par 25%, kamēr ES ekonomika augusi par 60%.
Taču pastāv vēl cita statistika – globālā mērogā kaitīgo izmešu daudzums ir nepārtraukti palielinājies kopš 1995. gada, kad Berlīnē notika COP1 jeb pirmā klimatam veltītā ANO konference.
Tajā piedalījās arī Angela Merkele, toreiz Vācijas vides ministres amatā. Stāvoklis nav sevišķi uzlabojies pat pēc politiķu bieži piesauktā Parīzes nolīguma parakstīšanas 2016. gadā.
Tāpēc Eiropas Parlamentā un vides aizstāvju aprindās netrūkst cilvēku, kas gribētu pacelt latiņu vēl augstāk nekā Komisijas uzstādītie 55 procenti.
Piedāvātie risinājumi pārsvarā ir divējādi: vai nu ierobežot patēriņu un ražošanu un kardināli mainīt ieradumus, vai arī veikt tehnoloģiskus izrāvienus, kādi pirmām kārtām nepieciešami ūdeņraža tehnoloģiju apguvē un ieviešanā (bet ko diez vai sekmē apcirptais finansējums pētniecībai ES daudzgadu budžetā).
Brisele acīmredzami dod priekšroku otrajam variantam, un iespējams, ka mums, fon der Leienas vārdiem, ir viss, lai izdotos, kad nobriedušās pārmaiņas iezīmē “Eiropai jaunas kultūras projektu”.
Tomēr izšķirošais būs, vai un ciktāl pārējā pasaule tam pievienosies.
