Nav par ko balsot? Mūsdienās tā var domāt tikai sevišķi vieglprātīgs cilvēks. Egila Līcīša feļetons 0
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Esat ievērojuši, ka pēdējos gados kļūst aizvien mazāk vēlētāju, kuri sūdzas – nav par ko balsot? Mūsdienās tā var domāt tikai sevišķi vieglprātīgs cilvēks, neko nezinošs auša. Ir par ko balsot, un tas saistīts ar partiju daudzveidīgiem iepazīšanās piedāvājumiem, kuros sarindotas tikpat kā visas politiskās dzīvības formas ar ļoti dažāda kaluma un raibu raibiem modifikāciju īpatņiem, kuru vidū ir arī tādas dabas parādības kā pārstāvji no paralēlām pasaulēm un citām planētām.
No vienas puses, tik plašas izvēles iespējas ir labi, demokrātiski, jāpriecājas kā arheologam, kurš atracis pārakmeņotu simtkāju koloniju no devona laika, atradis juras perioda zaura skeletu vai uzgājis Godzillas olu.
No otras puses raugoties, tāda spektra programmu pamatlīniju un uzskatu dažādība liekas daudz par daudz, ar izdabāšanu galējībai un pārmērībām.
Latvijā ir iespējams nobalsot par valdības norējējiem un darvotājiem, atklātiem esošā režīma kritiķiem un iekārtas grāvējiem, kuri tiecas parādīt, ka viss ir melnās krāsās un salaists dēlī, valsti vadījuši pamuļķi un kretīni. Latvijā vēlēšanās piedalīsies gan cīnītāji pret sieviešu apspiestību, gan transpersonu atbalstītāji, kuri aizstāv ķermenisko pārvērtību fokusu vienu dzimumu pārtaisīt par otru.
Uz Saeimu startēs veci kosmopolīti un jauni interfrontieši, un viscaur netrūkst politisko spēku ar radošās izdomas dzirkstelīti, kas apmierinātu ikkatra cilvēka ar paātrinātu pulsu augstās prasības un to vēlētāju intereses, kuri pašlaik saņem kvalificētu ārstniecisku palīdzību garīgās dziedināšanas iestādēs.
Varbūt vēl nav izdevies radīt īsti revolucionāru politisku organizāciju, kas brāztos kā viesulis, bez bremzēm aizraujot vecās grabažas nebūtībā, bet tie ir atvērti bezdibeņi, kuros gāzties iekšā.
Laimīgā kārtā šāda rakstura piedāvājumu sabiedriski politiskā vērtība ir tuvu nullei vai pat mīnusojas, šādi iecentrēti saraksti reti pārsniedz piecu procentu robežbarjeru iekļūšanai valsts augstākajā likumdevēja orgānā. Vienīgi svoloči putinisti – tie esot piecprocentu īpatsvarā, kā saskaitījis premjerministrs.
Lielākā, aktīvākā tautas daļa no apmēram trešdaļas balsstiesīgo, kuri nav atmetuši paražu reizi četros gados aizvilkties līdz iecirkņiem un atjaunot parlamenta sastāvu, tomēr sver ar nepieciešamo nopietnību, rūpīgi un apdomīgi. Ekspromtus nemīloši, apzinīgi vēlētāji ir sagatavojuši dzēšamgumijas un melnos blociņus, uzasinājuši zīmuļus, lai dzēstu, strīpotu un sajauktu partiju fīreru izdalītās kāršu kavas līdz nepazīšanai, noslīdinot saraksta pirmo numuru, trumpja dūzi, līdz pēdējai vietai un listes pastarīti, sešnieciņu, ieceļot galvgalī par līderi.
Ir pilsoniskās aprindas, kas uzskata, ka pie varas esošie jāpamaina ar nacionāli konservatīvākiem spēkiem, un ir darbaļaudis, elektorāta daļa, kura ir tādās domās, ka dzīve Latvijā jānostāda uz sociālisma sliedēm. Ir nelokāmi Dzintara latviešu piekritēji, ir “Vienotības” ilggadēji draugi, ir reliģiozi noskaņoti balsotāji jukjukām ar bezdievjiem, un ir jauni politiskie spēki ar pārliecību, ka visu spēs paveikt labāk nekā priekšgājēji.
Jaunuzņēmumi priekšvēlēšanu augstspriegumā karsti argumentēs par vecās varas ignoranci pret vienkāršās tautas vajadzībām, radot cilvēkos škrobes sajūtu, savukārt pašreizējā, par šaujammērķi izraudzītā valdošā koalīcija par pārmetumiem sāks nervozēt, kļūs sarkani kā tomāti, atpogās krādziņu, domājot, kā paslēpt noziedzīgo neizdarību pēdas.
Līdz ar to nevar teikt, ka nebūtu magnētu ar lielu pievilkšanās spēku, ka tuvojas 1. oktobris, balsojuma diena, bet ir tik garlaicīgi, ka mušas mirst. A
rī šogad pirmsvēlēšanu ekspozīcija ir visai daudzslāņaina, programmatiskais meņū – tumīgs, pieblīvēts.
Atšķirība no iepriekšējām izvēles reizēm – ir kara laiks, ārkārtēji apstākļi, jautājumi, kas bija sasāpējuši vai likās sarežģīti risināmi, pēc 24. februāra šķiet prāta lieka nopūlēšana.
Šoreiz lai atmet cerību vērt Saeimas smagās ozolkoka durvis agrāko naudas noguldītāju un citu cietušo partijas, drošā atstatumā no parlamenta turami spēki, kas neatzīst ne ģimeni, ne privātīpašumu, ne dzimteni. Šajā ekonomiskajā, politiskajā apdraudētības nestundā vēlētājs citu no partijām neprasīs kā drošības un stabilitātes sajūtu, ka melnā brīdī valsts nāks tam palīgā un atbalstīs.
Spēkā atkal ir vienkāršas patiesības, kas neprasa pierādījumus, – okupācijas monstrs ir jānojauc, ukraiņiem jāuzvar iebrucēji, lai cik grūti tas nāktos, un latviešiem jākļūst par noteicējiem un saimniekiem savā zemē.
