Uz pirmā ledus 0
Laivas un laipas apledojušas glumas jo glumas, viens neuzmanīgs solis un, labākā gadījumā, esi uz zemes kā likts. Ūdens klajumam pārvilkusies nodevīgi plāna ledus kārtiņa, pa kuru pat kaķis normāli pastaigāt nevar. Par makšķerēšanu vaļējā ūdenī nav pat ko domāt. Atliek gaidīt, bet laika apstākļi nu gluži kā pusaugu puišeļi spēlēties vien vēlas – te nedaudz uzsalst, te atkal saulīte klāt. Šis, šķiet, ir pats grūtākais laiks. Pirmā ledus gaidīšanas laiks. Atmiņās par laiku, kāds tas bija pirms gada, palūdzu dalīties Alūksnes puses copes virtuozu Igoru Dzilnu.
“Pagājušo gadu ap šo laiku uz Alūksnes ezera jau bija uzsalis pieklājīgs ledus. Pat inspektori reidos brauca ar motorizētajām kamanām! Ar ko jārēķinās, meklējot lielo asari Alūksnes ezerā? Pirmkārt, ar dzidro ūdeni. Redzamība ir fantastiska, jo ezera ūdens ir ļoti tīrs. Kādā rudens dienā biju iebraucis spiningot un nolēmu pārbaudīt, cik tad liela ir caurskatāmība. Vietā, kur biju noenkurojies, eholote rādīja 6,5 metrus. Nolaidu lejā misiņa krāsas šūpiņu un sāku to izspēlēt kā ziemas bļitku. Es redzēju, kā tas apakšā vizuļo. Tik tīrs ir ezera ūdens!
Esmu dzirdējis vīru spriedumus par to, ka asaris kļūst gudrāks un ar bļitku to piemānīt kļūst grūtāk. Es tam negribētu piekrist. Protams, liela zivs ir aizdomu pilna. Te pie vainas ir ezera tīrais ūdens un pašas copes metodes specifika. Māneklis prom nebēg, bet spēlējas uz vietas. Mazaktīvai zivij laika ir pietiekami visu izpētīt līdz sīkumam. Gribat piemēru? Lūdzu! Sezonas sākumā bija kailsals un ledus uzsala tīrs, caurspīdīgs. Vīri asarus ķēra lielā dziļumā – 10 – 12 metros. Labākais laiks – rītausma. Lomi – ne īpaši. Vienā bedrē gan labus kimlakus pavilka dažas dienas, un tas arī bija viss. Par kimlaku mūsu pusē sauc asari, kas sasniedzis svaru virs puskilo. Citi tā arī bakstījās pa dažam asarim rīta pusē, un pa dienu klusums. Bonusā kāda smuka līdaka uz “karodziņa”. Viss mainījās, kad uzsniga sniegs. Asaris kļuva aktīvāks un sāka ņemt arī seklākās vietās. Izmainījās gaismas režīms, un kļuva grūtāk saskatīt mānekli. Nostrādā princips: grābšu vien ciet! Ja būs ēdams, aprīšu, ja ne – izspļaušu!
Taisnību sakot, labāki lomi pagājušo gadu tomēr bija, makšķerējot ar mormišku. Ar šķērsbļitku kā kuru reizi, bet, makšķerējot ar mormišku, loms bija garantēts. Ja vēl pareizi iebaroja, tad viss notika tā, kā tam jānotiek. Ticiet vai ne, pat es iegādājos ziemas barotavu. Mans pagājušā gada atklājums – asaris ņem nekustīgu mānekli! Ja man kāds to stāstītu, neticētu. Tā es makšķerēju vairākas reizes, kad nebija copes. Eholote rāda, ka apakšā ir asari. Dzelzi neņem. Laižu iekšā mormišku. Tirinu gan tā, gan šitā. Rezultāta nav. Nolieku copenīti uz ledus un sapīpoju. Redzu, ka kāds paceļ sardziņu, nu gluži kā breksis. Piecērtu, un ir smuks asaris. Hmm. Sāku atkal driblēt, bet rezultāta nav. Nolieku makšķerīti uz ledus un gaidu. Scenārijs atkārtojas. Tā līdz pusdienas laikam galīgā necopē salasu padsmit asarus svarā no pārsimt gramiem līdz puskilogramam. Tā tas bija vairākas copes reizes un vairākās vietās. Redz, pie kā noved nejaušība! Bija dienas, kad labi ņēma šķērsbļitku. Vēlāk tajās vietās varēja noķert skaistus asarus ar mormišku.
Ja man pajautātu, kur Alūksnes ezerā var noķert lielo asari, es atbildētu – visur. Tikai nedaudz jāpameklē. Visur, kur zinātniekiem bija kontrolzvejas tīkli, bija lielais asaris. Sākot no krasta krants trijiem līdz deviņiem metriem. Visā ezerā. Tā vienreiz pie VVD inspektora brīvdienās bija atbraukusi priekšniecība pamakšķerēt. Vīri, neko lielu necerot, ieurbās netālu no krasta niedrēm. Ķērās raudiņas un pa vidu kāds glītāks asaris. Vienu raudiņu uzlika uz līdaku makšķeres un ielaida netālajā āliņģī. Ēsmas zivtiņu iekāroja 1,160 kg svītrainis. Tas viss notika manu acu priekšā. Vēlākās reizēs arī citi makšķernieki šajā necilajā vietā vilka smukus asarus. Arī man tika aprautas pāris mormiškas, un tie bija lielie. Pirmajā reizē neizturēja mezgls (nebiju laikus pārsējis), bet otrajā reizē vienkārši atāķējās pusūdenī. Tā kā esmu pietiekami vilcis lielos, pēc pretošanās secināju, ka tie bija stipri – virs kilo.
Esmu dzirdējis no dažiem neveiksminiekiem, ka Alūksne nemaz nav tāda Eldorado. Tādu vietu Latvijā nav! Es nerunāju par tiem ūdeņiem, kur milzīgā skaitā ienāk jūrā dzīvojošie asari. Ezers ir jāsaprot. Man ir daudz draugu makšķernieku, kas brauc pie manis ciemos makšķerēt. Daži gūst iespaidīgus lomus, jo ir bijuši neatlaidīgi. Atkoduši ezeru un nemaz citur negrib vairs makšķerēt. Vairākkārt labojuši savus rekordus asaru klasē. Lai arī jums pietiek pacietības noķert lielo asari! Jo grūtāk noķerama zivs, jo lielāks gandarījums. Ne asakas!”
Man atliek vien pievienoties Igora teiktajam, un, lai Tev, lasītāj, Jaunajā gadā laba veselība, vēss prāts karstos brīžos uz ūdeņiem, saskaņa ģimenē un mājas runcim vienmēr aste gredzenā!
