Uz patiesību pretendējošs spriedums ir maldīgs 0
2014. gada Nobela prēmijas laureāta literatūrā, franču autora Patrika Modiano romāns “Lai tu neapmaldies šajā apkārtnē” (“Pour que tu ne te perdes pas dans le quartier”, 2014) tagad Ineses Pētersones tulkojumā apgāda “Zvaigzne ABC” izdevumā lasāms arī latviešu valodā, un, atminoties arī iepriekšējos viņa darbu tulkojumus latviešu valodā – “Tumšo bodīšu iela” (“Karogs”, 1992, oriģinālizdevums franču valodā 1978), “Jaunība, jaunība” (“Daugava”, 1999, oriģinālizdevums 1981) un “Vistālāk no aizmirstības” (“Jumava”, 1999, oriģinālizdevums 1995) –, grāmatas teksts nepieviļ. Turpinām baudīt Parīzes šarmu, šai pilsētai piemītošo šķietamo bezrūpību un ļaušanos plūdumam, nostalģisku un reizumis mazliet cinisku smeldzi, ārpus ikdienas esošu savdabju galeriju.
Tādi Patrika Modiano darbu neatņemami pieturas punkti kā Parīze un atmiņas fenomens tiek pieminēti vai ik katrā viņa darbu apskatā, un kā būtiskus savas tekstrades aspektus intervijās to apstiprina arī pats autors, stāstot, ka bērnībā gūtie iespaidi Parīzes ielās un redzētā detaļas iegūluši atmiņā cieši jo cieši un tagad konkrētu ēku piesaukšana vai uzlūkošana atsvaidzina atmiņas, palīdzot darboties arī iztēlei. Tāpat intervijās gūstams apliecinājums, ka ne tikai romānos aplūkotā telpa, bet zināmā mērā arī notikumi, tēli vai to izjūtas nereti ir autobiogrāfiskās pieredzes inspirētas, un arī nule izdotais romāns nav izņēmums.
Atmiņas fenomens un tās negaidītie līkloči, pārlēcieni un pauzes, protams, ir saistošs romāna “Lai tu neapmaldies šajā apkārtnē” lasījuma aspekts. Tāpat arī zudušās (vai varbūt – apzināti zaudētās) piederības svārstīgie, bet neaprimstošie meklējumi, kas visai pamanāmi sasaucas ar publiski zināmajiem autora biogrāfijas fragmentiem, paģērē savu tiesu uzmanības, tomēr šoreiz šķiet, ka ar sacīto vien ir par maz. Romāns, labi apzinoties šī apgalvojuma ironisko nokrāsu, ir apliecinājums, ka ikviens uz patiesību pretendējošs spriedums ir maldīgs. Vai vismaz neprecīzs, īpaši, ja ņemam vērā, ka vairākums lietu mūsu dzīvē ir nemitīgi mainīgas, ar citām dzīves parādībām reflektējošas, atkarīgas no skatpunkta utt.
Patriks Modiano romānu aizsāk ar Stendāla citātu: “Nevaru sniegt reālus faktus, spēju tikai dāvāt to atspulgu,” un jau teksta pirmajā lappusē rodamie teikumi turpina un atvasina Stendāla izteikto domu, faktu vietā piedāvājot runāt par iespaidiem, viedokļiem, pieņēmumiem. Tieši varbūtības un pieņēmumi, tuvākas vai tālākas nākotnes iztirzāšana, apsteidzot laiku, integrējot realitātes un iztēles sintēzes produktus apziņā kā teju notikušus, virza rakstnieka Žana Daragana un arī romāna darbību: “Daragans gribēja nolikt klausuli. Bet kādēļ gan? Telefons zvanīs atkal, un tas nekad nebeigsies.” (7. lpp.) Turpmākā romāna darbība balstīta šī pieņēmuma radītajās sekās, bet tomēr tas ir un paliek tikai pieņēmums.
Arī tālāk tekstu un Daragana darbību virza gan minējumi un pieņēmumi, gan specifiski izvēlēti vārdi, kas uzsver šķietamību, iespējamību, nenoteiktību, nevis pārliecinātību par notikumiem, faktiem. Piemēram, dominējošie verbi, kas izvēlēti, lai raksturotu Daragana attiecības un attieksmi pret apkārtējo pasauli, notikumiem, cilvēkiem un viņu rīcību, ir “šķiet”, “likās”, tāpat bieži sastopamas partikulas tekstā ir “it kā”, “droši vien”, “varbūt”. Vispārliecinošāko frāžu pieņēmuma raksturs ietverts partikulā “acīmredzot”. (Gribētos pievienoties citiem grāmatas vērtētājiem un kā nākamo punktu šeit uzskaitīt prasmīgi veidotās teikuma konstrukcijas, vārdu virknes un to hipnotisko raksturu, diemžēl tulkotājas un/vai latviešu valodas redaktora darbs šo iespēju ir jūtami samazinājis.)
Līdz ar to teksts atspoguļo jebkuras “patiesības” un par patiesību uzskatītā pieņēmuma relatīvo raksturu. Lasītājs, protams, var ietēloties visupirms psihologa ādā un uzskatīt, ka Daragans ir slimīgi nesabiedrisks tips, kas vienlaikus alkst pēc uzmanības un kura vientulības cēloņi likumsakarīgi meklējami vispirms bērnības traumās. Mēs, protams, varam pieņemt, ka Annija Astrāna pusaudža gados bijusi Daragana lielā un platoniskā mīlestība un ka viņas pēkšņā pazušana atstājusi nedziedējamas rētas vīrieša sirdī, kas ietekmē viņa attiecības ar pretējo dzimumu. Vēl vairāk, varam ļauties arī detektīvizmeklēšanas valdzinājumam un sazvērestību teoriju kaldināšanai, pārcilājot prātā, vai minētā sieviete patiesībā nav varoņa māte, un tamlīdzīgi saistoši pavadīt laiku. Tomēr teksts regulāri noliek lasītāju “pie vietas”, uzskatāmi parādot, ka tik vienkārši tas nebūs vis. Un tieši tas ir romāna valdzinājuma pamatā!
