Komunisma un nacisma noziegumus salīdzināt “aizliegts” 5
Lai gan Vācijas 20. gadsimta vēsture tik regulāri tiek cilāta medijos, tas nenozīmē, ka par to vienmēr un visur tiktu runāts labprāt. Par nacionālsociālisma tēmu nebūtu ieteicams sākt sarunu ar, piemēram, tikko iepazītu blakussēdētāju vilcienā vai piepeši ierunāties saviesīgā pasākumā. Kāpēc? Galu galā ir daudz citu – piemērotāku – tematu, kurus apspriest. Taču, ja saruna līdz šai tēmai nonākusi, par to var droši runāt. Šīs tēmas skaršana nenozīmēs, ka liekat sarunu biedram justies neērti un rosināt vainas sajūtu par savu senču noziegumiem. Visticamāk, jūsu sarunu biedrs, runājot par Otro pasaules karu, stingri ievēros domāšanas disciplīnu un nelietos vārdus “vācieši” un “nacisti” kā sinonīmus. Jā, nacionālsociālisti nenoliedzami bija vācieši. Vācija ir atbildīga par viņu noziegumiem. Taču holokaustu īstenoja un citas Eiropas valstis okupēja nevis vienkārši vācieši un Vācija, bet gan “viņi” – “nacisti” un “nacistiskā Vācija”.
Taču visai droši, ka vācu sarunu biedrs raudzīsies uz jums ar neizpratni, ja mēģināsiet pretnostatīt komunisma un nacisma noziegumus vai pat izteiksiet pieņēmumu, ka tie abi varētu būt bijuši vienlīdz noziedzīgi. Tad, ļoti iespējams, jums pārmetīs “relativizāciju”.
Turklāt ne tikai sadzīviskās sarunās. Piemēram, tieši par to asus pārmetumus vācu presē pirms vairāk nekā desmit gadiem izpelnījās Latvijas politiķe Sandra Kalniete, Leipcigas grāmatu mesē uzstājoties savas grāmatas “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” atvēršanā un publiski pielīdzinādama komunisma noziegumus nacisma zvērībām.
Arī šodien šāda veida salīdzinājums Vācijas sabiedrības masās izraisītu sašutumu, atzīst Haralds Bīrmans. Tam pamatā ir “sabiedriskā vienošanās”, kas panākta jau pirms gadu desmitiem. “Astoņdesmitajos gados Vācijā notika aktīvas vēsturnieku diskusijas par to, vai nacisma un komunisma noziegumi ir salīdzināmi. Izvērtās milzīgas domstarpības – tā saucamais vēsturnieku strīds. Šā strīda iznākums bija plašs sabiedrisks konsenss, ka šie noziegumi savos pamatos nav salīdzināmi,” skaidro Bīrmans.
Vēsturnieku vidū gan šis konsenss drīz tika lauzts: “Skaidrs, ka zinātnē lietas var salīdzināt, un tās arī ir jāsalīdzina.” Salīdzināšana, viņš uzsver, ir viens no vēsturnieka darba pamatinstrumentiem: “Taču ārpus vēsturnieku vides, izdzirdot šādus pretnostatījumus, lielai daļai cilvēku rodas sajūta, ka notiek mēģinājums nacionālsociālisma noziegumus relativizēt.” Ir saprotams, ka valstis ar citādu vēsturi, kā Polija vai Latvija, kas cietušas arī no komunisma noziegumiem, vēlas šos režīmus pretstatīt un meklēt tajos līdzības, saka Bīrmans. Tomēr šādi centieni lielā daļā sabiedrības tiek un tiks uztverti kā “relativizācija” jeb novienādošana.
