Pagātnes pārvērtēšana kā identitātes pamats 5
Baltajai ēkai ar tai piegulošo stikloto namu Apvienoto Nāciju laukumā Bonnā nezinātājam viegli paiet garām, noturot to par kādu skolu vai nelielu biroju kompleksu. Neuzbāzīga arhitektūra, it nekā grezna vai ārišķīga. Patiesībā šajās ēkās gadu desmitiem atradās Vācijas Federatīvās Republikas parlaments. Līdzībai ar skolu ir savs pamats: šī būve pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados līdz pat Otrajam pasaules karam kalpoja kā pedagoģijas akadēmija. Vēlāk to pielāgoja parlamenta vajadzībām, piebūvējot klāt arī blakus esošās ēkas. Taču visi pārējie nami – valdības māja, deputātu biroju ēka, ministriju kompleksi –, Bonnu izvēlot par Vācijas galvaspilsētu, tika uzcelti no jauna, tobrīd gandrīz klajā laukā Reinas krastā.
Gandrīz klajā laukā Vācijas valdībai un sabiedrībai nācās būvēt arī tās jauno – demokrātisko – valsti. Kopš kara beigām līdz pat šodienai tieši debates par nacionālsociālisma pagātni, šīs vēstures izpratnes pārvērtēšana ir viens no Vācijas Federatīvās Republikas identitātes stūrakmeņiem, saka vēstures profesors un Bonnas Vēstures mājas līdzstrādnieks Haralds Bīrmans.
Protams, vācu sabiedrība vairs nav tā pati, kas pirms septiņdesmit gadiem. “Vācu sabiedrība ir mainījusies, tāpat kā mainījušās visas sabiedrības Rietumos. Kopš sešdesmito gadu sākuma visās industrializētajās zemēs ir notikusi pāreja no tradicionālajām vērtībām – disciplīnas, čakluma u. c. – uz individuālismu un dzīvesstilu pluralizāciju. Tā tas ir noticis gan Lielbritānijā, gan ASV, gan Rietumvācijā, un šajā ziņā mūsu attīstība ne ar ko daudz neatšķiras.” Taču Vācijas sabiedrība ir unikāla ar to, ka tās attīstību vienmēr pavadījusi pagātnes atblāzma. “Konfrontācija ar nacionālsociālisma noziegumiem, visupirms ar Eiropas ebreju iznīcināšanu, ir kļuvusi par centrālo atskaites punktu Vācijas vēsturē. Savu identitāti mēs esam būvējuši uz pagātnes izpratnes pārvērtēšanas pamata.”
Viena no iezīmēm, kas gandrīz nemainīga saglabājusies jau kopš kara beigām, ir nelokāms pacifisms. Tas nāca kā reakcija uz rētām, kuras vācu sabiedrības kolektīvajā psihē bija atstājuši milzīgie zaudējumi karā. “Piecdesmitajos gados, kad Vācijas Federatīvajā Republikā atkal tika sākta bruņošanās, Rietumvācijā bija iespaidīgas protesta demonstrācijas,” stāsta Bīrmans, “vāciešiem patiesi bija reiz uz visiem laikiem gana ar militārismu un kariem.” Jautājumi, kas saistīti ar bruņošanos un jebkāda veida militārismu, ir politiski ārkārtīgi jūtīgi vēl šodien. “Citās demokrātijās tas tā nav. Ja paraugāties uz Lielbritāniju, ASV, tur pret militārismu ir gluži cita, daudz pozitīvāka attieksme.”
