Egils Līcītis: Uz neredzēšanos, Aivar! 20
Atkāpies, Aivar! Paej malā! – izlauzies emociju pārpilns sievietes sāpju kliedziens. Tas brīžiem skan žēli kā vijole, lai šķiršanās brīdī neviena acs nepaliek sausa un asaras izvago visus vaigus.
Bet citkārt rozā nadziņiem skrāpējoši, uzstājīgi un pavēloši – sak, izlem uzreiz un pavisam, uz visiem laikiem tinies miglā, lai tavas smakas te vairs nebūtu! – ZZS apvienības kopīgo interešu dēļ, lai mūs neatstātu politiskā izolācijā un strupceļā, un nenoroc arī manu personīgo karjeru!
Tā atklātā vēstulē kādreizējo priekšnieku, Ventspils mēru Aivaru Lembergu ar slaiku zamša pātadziņu skubinājusi daudzu agrāriešu partijas, Latvijas Zemnieku savienības biedru politiskā mīlule, talantīgā, uzlecošā zvaigzne, iespējamā nākamā kandidāte uz premjerministres amatu Dana Reizniece-Ozola.
Eksministrei Danai šobrīd koleģiāli pievienojas ievērojams skaits zaļzemnieku lauku pašvaldību vadītāju, kuri piekrīt, ka bijušajam ZZS maizestēvam jābeidz agonēt šausmās un situsi tā stunda pateikt – Aivar, uz neredzēšanos.
Arī no šo rindu autora ZZS daudzkārt saņēma brīdinājumu, īpaši pēc “Rīdzenes” noklausīto sarunu atreferējumu publikācijām, ka der norobežoties no sasmērētā līdera un taisni Lemberga dēļ apvienība 13. Saeimas vēlēšanās nenopelnīja tik balsu, cik vajadzēja.
Bet ZZS vadoņi palika kurli un akli, apgalvojot pretējo – ek, būtu Aivars aktīvāk iesaistījies kampaņā, pār mumsim nobirtu balsu rekordraža. Un daudzi zēzēesieši joprojām atrodas Lemberga kolosa ēnā, it kā Ventspils galva būtu ņemts valsts aizsardzības uzskaitē ar inventāra numuru kā muzejiska vērtība vai materiālās kultūras mantojuma vienība.
Tikām amerikāņi ātri vien noskaidrojuši AL lomu Latvijas politikā. Jeņķiem smagos noziegumos apsūdzētā, krietni ievilcinātā, vietējo tiesnešu neizspriestā, par epu garākā lembergiādes lieta nelikās samudžināta žilka. ASV uzliktie drakoniskie soda mēri kā ar strāvu ķēruši 66 gadus veco ventspilnieku, kurš nu ar rupju sareni nopindzelēts un nopervēts ogles melns, un viņa kundze rāda tukšu tirgus iepirkumu tīkliņu, palikusi bez iztikas līdzekļiem, lai nopirktu klaipiņu saldskābmaizes.
Daudziem godīgiem patriotiem jācieš kauns, negods un aizvainojums, ka Latvijas galvenais nacionālās buržuāzijas ideologs un pārstāvis saņēmis pamatīgu kājas spērienu no aizokeāna pa vietu, kur beidzas muguras pieklājīgais nosaukums. Tagadiņ jālauza rokas – kā tas varēja gadīties.
Diezin vai sūdzība uz Ameriku par Lemberga nedarbiem būs rakstīta ar kāda ministra rociņu uz bērza tāss, diez vai tai ir latviska izcelsme. Rekur, nesen mainījās ASV vēstnieki, varbūt iepriekšējā vēstniece ar savām, Latvijas ļaužu pienestā informācijā balstītām zināšanām atgriezās Vašingtonā, un stratēģiskie partneri iniciēja notikumus, nolemjot reizi par visām reizēm sakārtot lietas ap ostas pilsētu Latvijas rietumdaļā un Puzē dzīvojošo NATO nedraugu.
Tāpat kā neko sliktu nekad nedarījusī Krievija var iebilst – a kur ir pierādījumi vainai, var gausties, ka Latvijā vairs nedzīvojam tiesiskā valstī, bet totalitārā režīmā, bet tas izskan novēloti, un arī paša Lemberga ilggadējais amizieris televīzijas kameru priekšā ir finalizējies.
Atmiņu tēlojumos, biogrāfiskās skicēs latviešu sabiedrībā Lembergs netika viennozīmīgi vērtēts. Vieniem hūte bija vecais komuņaga un mūdzis, citiem saimniecisks vīrs, kurš sakopis Ventspili, dalījies ar līdzcilvēkiem un kam vēl šobaltdien sūtīt laba vēlējumus – Aivaronkul, turies, nepadodies! Kā pilsētas galva Lembergs dzesējis cilvēku slāpes pēc kultūras, uzturējis pilsētnieku sportotprieku, daudz no nopelnītās naudas devis palīdzības fondiem un stipendiātiem.
Tas būtu nieks, ja viens sievišķis paģērētu atkāpšanos tūliņ un uz vietas, tā teikt, Aivar, vai nedzirdi savu pulksteni tikšķam. Nemirstīgais “Latvijai un Ventspilij” priekšsēdis nocietinājumā atšaudītos līdz pēdējai patronai.
Diemžēl, ja amerikāņiem ar Aivaru Lembergu domas dalījušās darba ētikas jautājumos, pēdējam nāksies piekāpties, pasaules lielvaras noliktam uz lāpstiņām. Kas zin, kā tēvijā vēl vērtēs hūtes mantojumu, kā mainīsies politiskās nostādnes. Vai laika gaitā 30 gadus Latvijas politikā sabijušā Lemberga vārdu uz mūžīgiem laikiem neliks izdzēst no Ventspils skolu savāktiem novadpētniecības materiāliem un no Latvijas vēstures mācību līdzekļiem.
