Uz nākotni, kas brīva no sastrēgumiem: aprēķināts, cik stundas gadā viens ES iedzīvotājs pavada sastrēgumos 1
EK transporta komisāre Adina Joana Valena, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Automašīna tika izgudrota, lai varētu ērti pārciest satiksmes sastrēgumus, – šādi izteicās ASV humorists Evans Esars. Tā kā ES iedzīvotāji 2019. gadā sastrēgumos pavadīja vidēji 29 stundas, domāju, ka mēs visi spējam saprast šo problēmu. Automašīna ļauj izjust jaunu personiskās brīvības līmeni, taču to var būt grūti novērtēt, ja ilgu laiku nākas pavadīt sastrēgumā.
Laika patēriņš rada aizkaitinājumu personiskā līmenī. Taču uzņēmējdarbībā, kur laiks ir nauda, tas rada reālus zaudējumus – aptuveni 230 miljardu eiro gadā. Lai saprastu, ko tas īsti nozīmē, šī summa ir aptuveni 1,8% no ES IKP.
Mums jāatbrīvo ceļi visā Eiropā – mazāk satiksmes nozīmē mazāk sastrēgumu un labāku gaisa kvalitāti vietējiem iedzīvotājiem. Viens veids, kā to izdarīt, ir lielu daļu no 75% iekšzemes kravas pārvadājumu, kas pašlaik tiek veikti pa autoceļiem, pārcelt uz citiem transporta līdzekļiem – šis mērķis ietilpst mūsu redzējumā jaunajā Ilgtspējīgas un viedas mobilitātes stratēģijā, ar kuru nācām klajā 9. decembrī. Mēs gribam līdz 2030. gadam par 50% palielināt dzelzceļa kravu pārvadājumus. Gribam līdz 2030. gadam palielināt pārvadājumus pa iekšzemes ūdensceļiem un tuvsatiksmes kuģošanu par 25%, bet līdz 2050. gadam – par 50%.
Mēs zinām, ka tas nav vienkārši. Mēs arī zinām, ka nav viena risinājuma, kas derētu visiem. Eiropa ir daudzu atšķirīgu daļu summa, un tās daudzveidība ir mūsu spēks, kas ir jānovērtē. Šī daudzveidība ir atspoguļota mūsu atbalstā infrastruktūras projektiem: dažās valstīs, iespējams, labākais veids, kā pārvadāt preces, ir jauna dzelzceļa infrastruktūra, taču citās piemērotāks ir ūdensceļu transports.
Par panākumiem liecinās kas vairāk nekā tikai dzelzceļa sliežu kilometri. Mums jāparāda pārvadātājiem, ka autoceļu alternatīvas ir ātras un uzticamas. Mums jāizveido arī trūkstošās saiknes – nav iespējams pārvietot kravu no kuģiem uz vilcieniem, ja ostā nav dzelzceļa infrastruktūras.
Projekts “Rail Baltica” novērš šādus trūkumus, savienojot dzelzceļu ar jūras ostām un lidostām un vienlaikus savienojot Poliju, Lietuvu, Latviju, Igauniju un – netieši – Somiju.
Šī dzelzceļa līnija samazinās ceļošanas laiku – gaidāms, ka no Tallinas līdz Varšavai pa dzelzceļu varēs aizbraukt mazāk nekā septiņās stundās, kamēr tagad tas izdarāms pa autoceļu vairāk nekā 12 stundās. “Rail Baltica” ir viens no ES lielākajiem transporta infrastruktūras projektiem – ES sedz 85% no visām tā izmaksām un līdz šim ir piešķīrusi vairāk nekā 800 miljonu eiro.
Eiropas otrā pusē tikai 3% kravu pašlaik tiek pārvadāti pa dzelzceļu pa “Y Basque” līniju līdz Bordo. Mēs to mainīsim, izveidojot jaunus ātrgaitas dzelzceļa savienojumus, kas savukārt radīs plašāku ietekmi ārpus pārvadājumu nozares. Sagaidāms, ka IKP “Y Basque” reģionā vien pieaugs par 1,3%, un mēs paredzam 10 800 jaunu darba vietu.
Dzelzceļš ir viens no nepietiekami novērtētiem tīru un efektīvu pārvadājumu veidiem, taču pārvadājumi pa iekšzemes ūdensceļiem pilnīgi noteikti ir otrs. Daudzi ES projekti uzlabo ūdenstransporta koridorus visā Eiropā, finansējot upju un kanālu uzturēšanu dažās valstīs un veidojot infrastruktūru digitālo datu apmaiņai un satiksmes pārvaldīšanai citās. Viens piemērs ir “RIS COMEX” projekts, kas sagatavo ceļu lielākam skaitam baržu, kuras efektīvāk šķērsos Austriju, Beļģiju, Bulgāriju, Čehiju, Franciju, Horvātiju, Luksemburgu, Nīderlandi, Rumāniju, Serbiju, Slovākiju, Ungāriju un Vāciju.
Gan pa dzelzceļu, gan pa ūdeni – jaunu transporta savienojumu izveide un esošo savienojumu modernizēšana nāk par labu tirdzniecībai, ekonomikai un kļūst par vēl vienu auklu mūsu noturības tīklā. 2020. gada pieredze padarīja noturību par prioritāti globālajā dienaskārtībā: piegādes ķēdes nekad vairs nedrīkst būt apdraudētas pat globālas pandēmijas apstākļos.
Ir pierādījies, ka dzelzceļa un ūdensceļu transports ir noturīgs un tam ir mazāk negatīvas ietekmes, kas saistīta ar citiem transporta veidiem.
Es atbalstu cenas noteikšanu šai ietekmei: siltumnīcefekta gāzu emisijām, trokšņa piesārņojumam vai infrastruktūras nolietojumam – šīs izmaksas jāsedz piesārņotājiem un lietotājiem, un mūsu stratēģijas termiņš šim procesam ir 2050. gads. Ir vienkārši negodīgi, ka jāmaksā visai sabiedrībai, kā tas notiek patlaban. Tāpēc es ļoti uzstāju, ka nepieciešama autoceļu maksas iekasēšanas noteikumu reforma, un mudinu ES dalībvalstis panākt vienošanos par mūsu priekšlikumiem.
Vienošanās pietuvinātu automašīnas izmantošanu tās sākotnējam mērķim, un tā būtu mazāk izmantojama kā transportlīdzeklis sastrēgumu pārciešanai. Ja Eiropā vairāk kravu pārvadāsim pa dzelzceļu vai ūdeni, mūsu ceļi kļūs tīrāki, klusāki un kopumā patīkamāki.
