Nolemtība 15
1939. gada pavasarī lielvalstu politikā iezīmējās tendences, kas bija klaji bīstamas Baltijas valstīm. Gan Berlīnes lēmums atrisināt “poļu jautājumu”, izmantojot militārus līdzekļus, ko izraisīja amerikāņu un britu pieprasītā un iedrošinātā Varšavas atteikšanās noregulēt attiecības ar Vāciju, gan Maskavas neieinteresētība aizstāvēt Poliju, gan arī Londonas un Parīzes nespēja tai efektīvi palīdzēt veicināja tādas situācijas veidošanos, kad varēja tikt īstenoti Padomju Savienības agresīvie nolūki Baltijā vai arī Vācijas ieceres. Lai arī kādu politiku Baltijas valstis izraudzītos, tām bija grūti cerēt uz neatkarības saglabāšanu pilnā apjomā. Visi tolaik iespējamie Eiropas kara scenāriji bija draudīgi Latvijai, Lietuvai un Igaunijai, jo tās varēja tikt sadalītas, pārvērstas par “maiņas objektiem” lielajā politikā vai arī kļūt par lielvalstu bruņotu sadursmju norises vietu.
Latvijas situāciju neuzlaboja jūnija sākumā ar Vāciju noslēgtais neuzbrukšanas līgums, neveiksmīgi bija arī V. Muntera centieni iekustināt jautājumu par četru lielvalstu garantijām Latvijas neitralitātei. Latvijas un citu Baltijas valstu liktenis tika izlemts Padomju Savienības un Vācijas sarunās, kas noslēdzās 1939. gadā naktī no 23. uz 24. augustu ar agresīvo lielvaru prettiesisko vienošanos sadalīt Austrumeiropu vācu un padomju ietekmes sfērās. Pēc noziedzīgā Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas, kas izraisīja Otro pasaules karu, Latvijas ārpolitikā jau iezīmējās “nolemtības elements”, noslīde pa horizontālo līniju Austrumu virzienā. Latvijas autoritārā vadītāja K. Ulmaņa izšķiršanās par preventīvu kolaborāciju un nemitīgā piekāpšanās Maskavai uz suverenitātes rēķina nedeva cerētos rezultātus. Izmantojot sev izdevīgu starptautisko situāciju, Padomju Savienība 1940. gada jūnijā īstenoja pret Baltijas valstīm neprovocētu agresiju un tās okupēja.
Latvijas politiskās elites sadarbība ar Maskavu iesākās 1939. gada rudenī, kad K. Ulmaņa autoritārā valdība izšķīrās parakstīt uzspiesto un nelaimi vēstošo bāzu līgumu ar Padomju Savienību. Jaunākajā vēstures literatūrā šo sadarbību dēvē par preventīvu kolaborāciju, kuras mērķis bija izvairīties no okupācijas un valsts neatkarības zaudēšanas. Taču tā sagatavoja augsni kolaborācijai pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūnijā, jo veicināja iecietību pret latviešu inteliģences daļas (rakstnieks Vilis Lācis u. c.) nodevīgo un brīvprātīgo sadarbību ar okupācijas varu, tās kolaboracionismu. Visizteiktākie kolaboracionisti Latvijā gan bija komunisti, kā arī kreisie sociāldemokrāti, kuriem nepatika, antipātijas un naids pret autoritāro režīmu bieži vien prevalēja pār Latvijas neatkarības ideju.
