Muntera faktors 15
Autoritārisma gados vislielāko personisko ietekmi uz Latvijas ārpolitiku atstāja Kārlis Ulmanis un Vilhelms Munters, kas 1936. gadā kļuva par ārlietu ministru. Munters bija apveltīts ar ievērojamām analīzes spējām un izcili orientējās starptautiskajā politikā. Viņš bija cilvēks ar patstāvīgiem uzskatiem par starptautisko stāvokli Eiropā un pasaulē, Latvijas vietu pasaules politikā un galvenajiem valsts ārpolitikas uzdevumiem. Munters konsekventi un pamatoti iestājās par neitrālu politiku, iespēju robežās balansējot starp Austrumiem un Rietumiem. Viņa galvenais mērķis bija panākt starptautiskas garantijas Latvijas neitralitātei, bet tas gan reāli nebija sasniedzams. Latvijas neatkarībai liktenīgajās dienās Munters tomēr pieļāva vairākas pieredzējušam diplomātam nepiedodamas kļūdas. Viena no būtiskākajām – 1939. gada oktobrī ar PSRS noslēgtā bāzu līguma sestais pants bija tā noformulēts, ka Latvijai vispār nebija iespējams atbrīvoties no uzspiestā pakta.
Trīsdesmito gadu vidū un otrajā pusē Eiropas diplomātiskajās aprindās V. Munteru bieži un pamatoti raksturoja kā izteiktu pirmās starpvalstu organizācijas – Tautu savienības – piekritēju un ideologu. Pēc 1936. gada oktobra, kad Latviju uz trim gadiem ievēlēja Tautu Savienības Padomē par nepastāvīgo locekli, Munters šajā institūcijā pārstāvēja Latvijas valsti un veica vairākus atbildīgus uzdevumus – bija Mandātu komisijas referents, Tālo Austrumu komisijas priekšsēdētājs Japānas un Ķīnas konflikta lietā, darbojās tā dēvētajā Trīs vīru komitejā Palestīnas jautājumā. 1938. gada maijā viņš rotācijas kārtībā kļuva arī par Tautu savienības Padomes 101. sesijas prezidentu. Lai gan visos amatos Munters pārāk centīgi un pakļāvīgi pildīja Lielbritānijas un Francijas norādījumus, viņš izpelnījās vispārēju atzinību.
Laikā, kad iesākās V. Muntera darbība Tautu savienības Padomē, šī organizācija pārdzīvoja dziļu krīzi un atradās norieta stadijā. Daudzas Eiropas mazās un vidējās valstis jau bija zaudējušas ticību Tautu savienībai un tās darbības efektivitātei. Arī Latvija un citas Baltijas valstis izšķīrās par distancēšanos no starptautiskajām saistībām, kuras tās bija uzņēmušās, iestājoties Tautu savienībā, un pasludināja pāreju uz tā dēvēto absolūto neitralitāti. 1938. gada septembrī, uzstājoties Tautu savienības 19. pilnsapulcē, Munters deklarēja, ka Latvija atsakās no pakta 16. pantā paredzētajām saistībām obligāti sniegt palīdzību citām Tautu savienības loceklēm, ja tās apdraudētu ārēji ienaidnieki. Vēstures literatūrā šis Latvijas lēmums bieži tiek kritizēts, bet piedāvātie alternatīvie risinājumi tomēr nav pārliecinoši.
