Nelikumīgs varas akts 15
Nākamā robežlīnija – 1934. gada nakts no 15. uz 16. maiju, kad K. Ulmanis izdarīja valsts apvērsumu, kuru grūti vērtēt citādi kā nelikumīgu varas aktu, vērstu pret Latvijas demokrātiju. Pēc šā apvērsuma tika pārtraukts demokrātiskās tradīcijas nostiprināšanās process Latvijas sabiedrībā. Latvijas iedzīvotāji zaudēja savu Saeimu un politiski atbildīgu valdību. Visu atbildību par Latvijas politisko dzīvi uzņēmās Ulmanis, kas vienlaikus bija gan pārdrošs solis, jo neveiksmes gadījumā viņu gaidītu ilgi gadi cietumā, gan arī milzīga politiska un vēsturiska kļūda. Viņa politiskajā biogrāfijā iesākās periods, kas daudzu laikabiedru un vēsturnieku skatījumā mazināja viņa kā politiķa prestižu. Lai gan Kārlis Ulmanis ne tuvu nebija ne Ādolfs Hitlers, ne Josifs Staļins, pat ne Benito Musolīni, tomēr, arī rakstot par viņu, bieži tiek lietots negatīvais apzīmējums “diktators”.
K. Ulmaņa iedibinātais autoritārais režīms, kuru vēsturnieki bieži dēvē par “15. maija Latviju”, pastāvēja sešus gadus. Režīmam piemita nosacīts pretrunīgums, kas izpaudās kā neatbilstība starp antidemokrātisko valsts pārvaldīšanu un samērā ierobežoto policejiskās varas izmantošanu. Latvijā izveidotā diktatūra bija maiga, režīmu neraksturoja plašas represijas, tas nebija antihumāns. Ulmanis neatbalstīja politisko ekstrēmismu un mēģināja apkarot visu novirzienu galējos radikāļus – kā komunistus un pērkoņkrustiešus, tā arī vācbaltiešu nacionālsociālistus. Autoritārā režīma laikā visumā tika saglabāti un ievēroti tiesiskas valsts pamatprincipi un normas. “15. maija Latvijā” netika izpildīts neviens nāves sods.
Politiskās sistēmas pamats “15. maija Latvijā” bija vadonības princips. K. Ulmani un viņa režīmu atbalstīja armija, aizsargi, latviešu zemniecība un ar zemniecības politiskajām interesēm saistītā latviešu inteliģences daļa. Pēc politiskās tīrīšanas ierēdņu korpusā par autoritārā režīma varas balstu kļuva ierēdniecība. Ierēdņi, kuru skaits 30. gadu beigās pieauga, aktīvi piedalījās valsts pārvaldīšanā, sekmēja režīma politiku un ieviestos jauninājumus – arodu kameru sistēmu un valsts padomes. No savas puses, autoritārā valdība nodrošināja ierēdņu personisko labklājību.
