No viņa izstaroja pamatīgums 15
1918. gada novembrī, kad K. Ulmanis, kļūstot par Pagaidu valdības galvu, uznāca uz Latvijas politiskās skatuves, viņš bija 41 gadu vecs un ar prāvu mūža pieredzi. Viņš bija mācīts agronoms, studējis Vācijā, Šveicē, pēc Piektā gada revolūcijas sakāves un Pleskavas cietuma emigrējis uz Ameriku, kur pamēģinājis piensaimnieka praktisko darbību Nebraskas štatā, beidzis turienes universitāti, pēc amnestijas atgriezies dzimtenē, kļuvis par lauksaimniecības biedrību iecienītu lektoru. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas viņš jau bija aktīvi darbojies politikā kā Latviešu zemnieku savienības dibinātājs.
Kā atceras laikabiedri, politiskās karjeras sākumā K. Ulmanis nemēdza daudz runāt, viņam bija saburzīti svārki, bet no viņa izstaroja pamatīgums. Pamatīgums raksturoja arī Ulmaņa politisko darbību. Grūti iedomāties, ka kāds cits politiķis varētu tikt galā ar to, kas izdevās Ulmanim. Latvijas valsts uzbūve vācu okupācijas apstākļos bija jāsāk gandrīz no nulles. Pret jauno valsti uzreiz sacēlās visi slepenie un atklātie ienaidnieki. Iesākās visjuceklīgākais laiks Latvijas vēsturē.
K. Ulmanis godam veica savu vēsturisko misiju. Kā politiķim viņam arī mazliet paveicās. Viņa pozīcijas un ietekmi nostiprināja konkurenti. Ļoti izdevīgs Ulmanim izrādījās 1919. gada 16. aprīļa pučs, ko īstenoja vācbaltiešu landesvēra nodaļa. Tā rezultātā tika gāzta Ulmaņa Pagaidu valdība, kas toreiz atradās Liepājā. Pirms apvērsuma daudziem šķita, ka Ulmanis ir tikai vācu varas piedēklis. Pēc apvērsuma kļuva skaidrs, ka Ulmaņa valdība nav atkarīga no vāciešiem.
