Māris Zanders: “Uz mums tas neattiecas…” 7
Daļa no šīm funkcijām, kuras piesauc ministri, vispār ir liekas. Respektīvi, tās nav jāveic nedz valsts institūcijai, nedz kādam “privātajam” valsts pasūtījuma dēļ.
Valsts kancelejas sagatavotais “Valsts pārvaldes reformu plāna 2020” projekts, kas tika izskatīts Ministru kabineta 14. novembra sēdē, izraisīja valdības locekļu prognozētu reakciju, ko apkopojoši un tēlaini varētu raksturot kā “paldies, protams, par darbu, bet…”. Tiesa, starp komentāriem un iebildumiem netrūka racionālu argumentu. Piemēram, izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis atgādināja, ka reforma nesasniegs plānoto, ja tajā neiesaistīsies tāda pārvaldes būtiska daļa kā pašvaldības (uz kurām projekts neattiecas, jo kancelejai nav pilnvaru tām kaut ko uzdot šādos jautājumos). Vides un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards pamatoti ironizēja, ka pirms jaunā plāna uzsākšanas būtu lietderīgi noskaidrot, kā tad veicies ar iepriekšējo līdzīga satura plānu īstenošanu. Tomēr kopumā ministru nostāja bija piesardzīgi noraidoša, ikvienam no runātājiem uzsverot, ka viņa “saimniecībā” gan viss ir optimizēts, efektivizēts un visādi citādi uzlabots, līdz ar to uz šīm iestādēm plānu attiecināt nevajadzētu.
Piemēram, zemkopības ministrs Jānis Dūklavs ķērās pie pārbaudītās metodes – kaut ko “norakt”, pārvēršot par farsu. Proti, ministrs piedāvāja viņa pārziņā esošajās struktūrās nodarbināto skaitu samazināt kaut uz pusi, jo dažādas valsts funkcijas taču varot nodot ārpakalpojumā. Skaidrs, ka t. s. ārpakalpojumi nav nekāds brīnumlīdzeklis valsts pārvaldes darba uzlabošanā. Kaut vai tādēļ, ka mums jau ir slikta pieredze, kad ārpakalpojumu iepirkumos uzvar iepirkumu izsludinājušajā iestādē vēl nesen strādājoši personāži, kuri turklāt pamanās labi nopelnīt. Jautājums ir cits: vai visas funkcijas, kuras ministri piesauc kā attaisnojumu “status quo” saglabāšanai, patiesībā valstij ir jāveic? Un nav jābūt liberālim klasiskā nozīmē (šis uzskatu kopums nosaka, ka valstij faktiski ir jānodarbojas tikai ar iekšējās un ārējās kārtības nodrošināšanu un dažām sociālajām funkcijām), lai atbildētu, ka daļa no šīm funkcijām vispār ir liekas. Respektīvi, tās nav jāveic nedz valsts institūcijai, nedz kādam “privātajam” valsts pasūtījuma dēļ. Un nav jāveic tāpēc, ka tās ar varas metodēm (kāds raksta plānus, mēģina tos īstenot, dala naudu utt.) nav jāīsteno – ieinteresētie sabiedrības locekļi paši atrod kompromisus un sadarbības modeļus, jo, lai cik tas neticami kādam skan elitē, vispār cilvēkiem pašiem ir galva uz pleciem.
Ja valsts (tostarp pašvaldības) rūpīgāk izvērtētu šo funkciju klāstu, iespējams, strīdi par nodarbināto skaitu mazinātos. Kaut gan, vērojot valdības sēžu atklātās daļas, bieži var pamanīt, ka daudzi jautājumi tiek “skaņoti”, “saprecizēti” utt. visvisādās darba grupās, saskaņošanas sanāksmēs. Ir sanāksmes, ir ar ko nodarboties un arī pamats deklarēt, ka neviens te, ziniet, bez darba nesēž, tieši otrādi, visi noskrējušies putās. Tomēr tikpat labi var ērcīgi teikt, ka tad, ja pieteikto funkciju būtu mazāk, mazāka būtu arī šo darba grupu un sanāksmju nepieciešamība.
Neliekas gan, ka šāda loģika liktos politiskajai un ierēdniecības elitei pievilcīga. Ir ļaudis, kuri šo dzelžaino turēšanos pie pienākumiem, pēc kuriem patiesībā nav vajadzības, skaidro ar vēlmi kontrolēt finanšu plūsmas. Domāju, ka tik vienkārši vai ļauni pat nav – turēšanos vairāk motivē vēlme justies nozīmīgam, vajadzīgam. Cilvēciski tas ir saprotams, bet, ja kaut neliela pārvaldes daļa strādā režīmā, kas zobgalīgi aprakstīts kā “paši radām problēmas, paši tās risinām”, tad tas tomēr ir nejēdzīgi.
Lai gan premjers ir paudis reformu plānam atbalstu, domāju, ka tas tiks nobremzēts dažādās kārtējās saskaņošanas grupās, ar dažādiem kārtējiem “starpziņojumiem” un līdzīgām metodēm līdz vēlēšanām, savukārt pēc tam būs, kā smalki saka, citas prioritātes. Visi šie pārvaldes reformēšanas mēģinājumi man atgādina, atvainojiet, to bioloģijas sadaļu, kas nodarbojas ar mikroorganismiem. Ir tāds radījums Caenorhabditis elegans, kas spēj izturēt pat mīnus 70 grādu temperatūru, tēlaini izsakoties, iesaldēt savus dzīvības procesus kaut vai uz 30 gadiem un pēc tam atkal sākt rosīties, it kā nekas nebūtu noticis.
