Uz mežu pēc zaķkāpostiem – antioksidantu bumbas! 0
Daudzviet mežos gluži kā balts paklājs zied zaķkāposti. Tā vien gribas ar tiem pamieloties. Kāpēc šos augus sauc par zaķkāpostiem? Vai tos patiešām grauž zaķi? Uz šiem un citiem jautājumiem atbild Latvijas Dabas muzeja botānikas nodaļas vadītāja INITA DĀNIELE.
* Droši vien, ka zaķi ēd zaķkāpostus. Cilvēkiem ir raksturīgi to, kas pašiem neder, piedēvēt dzīvniekiem, piemēram, suņu sēnes, zirgskābenes. Līdzīgi arī tapis nosaukums “zaķkāposts” vai “zaķskābene”.
* Zaķkāposti jeb pareizāk – zaķskābenes ir daudzgadīgs, neliels (5 līdz 30 cm) zaķskābeņu dzimtas lakstaugs. Izplatības areāls – Eiropa, Kaukāzs, Turcija, Mongolija, Ziemeļamerika.
* Latvijas mežos galvenokārt plaši izplatīta viena suga – meža zaķskābenes (Oxalis acetosella L.). Tās aug ēnainos skujkoku, jauktos un lapu koku mežos. Šur un tur ir sastopami arī tā dēvētie dārza bēgļi vai adventīvie augi, tas ir, tādi, kas nav vietējie, bet ir ievazāti. Šīs zaķskābeņu šķirnes pārstāv ragainā (Oxalis corniculata L.), Dilēna (Oxalis dillenii Jacq.) un Eiropas (Oxalis stricta L.) zaķskābene.
* Lielas atšķirības starp visām četrām zaķskābeņu sugām nav, tikai meža zaķskābenes zied ar baltiem, bet trīs pārējās – ar dzelteniem ziediem. Katram ziediņam ir piecas vainaglapas. Visām zaķskābenēm zem zemes ir ložņājošs saknenis. Uz tā ik pēc neliela attāluma attīstās jaunas saknītes, uz kurām veidojas jauns augs. Ragainās zaķskābenes sarkanajai varietātei raksturīgas sarkanas vai violetas lapiņas.
* Lai gan ragainās, Dilēna un Eiropas zaķskābenes pieder pie ļoti reti sastopamām sugām, diezgan daudzos dārzos Latvijā ar tām jācīnās gluži kā ar nezālēm.
* Visi zaķskābeņu ziedi nav vienādi. Ziedu, kā atceramies no botānikas stundām, veido vainaglapas, putekšņlapas un auglenīca. Lai zieds neapputeksnētu pats sevi, zaķskābenes putekšņlapas novietotas daudz zemāk par auglenīcu. Zaķskābenes ziedus var apputeksnēt tikai kukaiņi. Ja kukainis līdz auglenīcai nogādā tā paša auga putekšņus, sēklas neveidojas, ja cita auga putekšņus – būs sēklas.
* Tumšos mežos kukaiņu, kas varētu apputeksnēt augus, nav daudz, tāpēc zaķkāpostam bez svešapputes izveidojies otrs apputeksnēšanas veids – pašappute. Pēc tam, kad novītuši pirmie ziedi, tikai dažus centimetrus virs zemes izveidojas citi, tā dēvētie kleistogāmie ziedi. Tie neatveras, saglabājas kā pumpurs. Pašappute notiek pumpura iekšpusē. Kad kleistogāmajā ziedā nogatavojušās sēklas, zaķskābene piekopj īpašu izplatīšanās stratēģiju – pogaļa pārsprāgst ar tik lielu sparu, ka sīkās sēkliņas izkaisās vismaz viena metra attālumā. Šī stratēģija ļauj sīkajam augam izplatīties, iekarojot arvien lielāku platību.
