Starp elkiem 1
Anglijā pa to laiku turpinājās “high–tech” attīstība, bet arhitektūras un dizaina žurnāls “Domus” nopublicēja manu nākotnes mājas projektu.
1973. gadā tiku uzaicināts uz “Domus” 45 gadu jubileju Parīzē, Luvrā, kur satiku savus kolēģus – elkus, līdz tam par viņiem zināju tikai no žurnāla. Tur bija Ričards Rodžerss, kurš kopā ar Piano cēla Pompidū centru, Kvazars Kāns – viņa uzpūšamo, caurspīdīgo dīvānu izmantoju sava mazā dzīvoklīša dizainā, Pīters Kuks – viens no radikālākajiem sešdesmito gadu arhitektiem, žurnāla “Archigram” veidotājs.
Uz jubilejas izdevuma vāka kā vienu no 12 labākajiem atradu arī savu darbu – iekļuvu elitē jeb, kā šodien to sauc, toplistē. Žurnāla izdevēja meita Liza Ličitra Ponti iepazīstināja mani ar savu tēvu Džio Ponti. Nodomāju, ka diez vai savā dzīvē šo cilvēku kādreiz būtu saticis. Mēs sarokojamies, viņš prasa, no kurienes esmu. Atbildu, ka no Zviedrijas. Ponti saka – pēc zviedra neizskatos un arī vārds neštimmē. Stāstu, ka esmu latvietis. Ponti izskatījās iepriecināts – labi zinot latviešus, Amerikā esot strādājis kopā ar kādu latviešu arhitektu. Man, protams, bija gandarījums, ka viņa acīs kā latvietis biju interesantāks par zviedru.
Uz Latviju – ar krievu dziesmām
Uz Latviju pirmo reizi gribējām braukt 1980. gadā, taču tas bija Maskavas olimpiādes laiks un mūs nelaida. Vīzu dabūjām divus gadus vēlāk. Kopā ar sievu Ligitu ceļojām tūristu grupā, viss notika uzraudzībā.
Kuģis uz Rīgu devās tieši no Stokholmas. Pats trakākais – kā tas atgāja no krasta, tūlīt sāka spēlēt krievu dziesmas un parādījās pavāri ar sarkanām cepurēm! Nebija laba sajūta. Atceros, ka cienāja mūs ar atšķaidītu augļu zupu, kurā peldēja divas ābolu un viena banāna šķēle. Mūsu pirmā tikšanās ar Padomju Savienību bija sākusies ar nepatīkamu pārsteigumu.
Rīgā mūs ievietoja viesnīcā “Latvija”, tieši zem stāva, caur kuru notika visa viesnīcas apmeklētāju novērošana. Kad gatavojāmies braukt uz Siguldu, pēkšņi saslimu ar nejauku vēdera kaiti. Man ir aizdomas, ka tas bija speciāli noorganizēts, lai netieku līdzi, jo sieva nesaslima. Nāca ārstes un mani ārstēja.
Rīgā satikām radiniekus – mammas brāli Jāni Skalbi, kurš bija palicis Latvijā, brālēnus, māsīcas. Reiz aizgājām uz kafejnīcu “Dieva auss”, taču ātri vien vajadzēja doties projām, jo kāds puisis mūs gribēja izprovocēt uz sarunām. Kad ar Jāni apmeklējām valūtas veikalu un vaicājām, ko nopirkt, viņš teica, ka neesot apakšveļas un palagu. Viss likās tik ļoti atšķirīgi no mūsu dzīves Zviedrijā.
Atgriežoties mājās, ar draugiem daudz runājām par Latviju un bijām ļoti nikni. Pirms ceļojuma mums šķita, ka zinām, kā tur varētu būt, bet īstenībā tas viss izskatījās daudzreiz sūdīgāk – tā mēs to izjutām. Kontrasts bija ļoti liels.
