Brekte nav Johans Heinrihs Baumanis, un viņa mālētie medījumi nedus Dieva mierā ar sārtu asins lāsīti lodes trāpījuma vietā. Izstādē “Animālijas”, kas līdz 5. oktobrim vēl apskatāma Mūkusalas mākslas salonā, burti YOLO, salikti no treknām vabolēm, atgādina: “You Only Live Once” jeb latviski – tu dzīvo tikai vienreiz.

Lasītākie

Kokteilis

Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot

Kokteilis

3 visbīstamākās zodiaka zīmju pārstāves, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem var atņemt citas vīrieti

TV24

“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu

Lasīt citas ziņas

Nu tad izdzīvo to pilnasinīgi un nepalaid garām superīgas lietas, ar pirkstu pakrata Kristians. Visu vasaru viņš vācis vaboles, fotografējis ceļmalās nobrauktos dzīvniekus vai notriektos putnus un beidzot devies arī uz īstām medībām. Dzīvnieku tēli Brektem patīk labāk nekā cilvēki, vienīgie izstādes homosapiensi – mednieki tēvs un dēls – apveltīti ar miroņgalvām, toties uz asfalta izplātā āpšāda mirdz un laistās lakas spožumā.

– Apstājos pie bildes “Tēvs un dēls” ar nošauto stirnu un briežu kaudzi un teicu: “Kristian, tā nu gan medībās nenotiek!”

– Tā ir ironija un pārspīlēšana.

– Kāpēc jāpārspīlē?

Tālu ceļu veikuši! Ziemeļkorejas karavīri jau ir Mariupolē un Harkivas apgabalā

VIDEO. Par slepkavību aizdomās turētais mēģina aizbēgt no nopratināšanas telpas, sienā izdauzot caurumu

Sprūds: Uzbrukumā ANO miera uzturēšanas spēku bāzei Libānā Latvijas karavīri nav cietuši

– Lai aizdomājas, ka labāk ir mazāk nekā vairāk.

– Tu moralizē?

– Mazdrusciņ – jā.

– Pret sabiedrību esi diezgan kritisks.

– Jābūt kritiskiem. Ja visu laiku sitīs pa plecu, nekur tālu netiksim.

– Cilvēki taču ir tādi, kādi ir, – allaž bijuši gan mantrauši un nelieši, gan arī foršie mākslinieki.


– Visus nevar pārmainīt, taču, kā teica režisors Viktors Jansons – ja tu uztaisi izrādi un kaut vai viens to sapratīs, ir vērts to darīt.

– Kāpēc vairāk izvēlies dzīvnieku tēlus?

– Man interesantāk izmantot dzīvnieka tēlu – tas ir mītisks, un parādās kaut kāda nozīme, nav tikai divu cilvēku figurāla kompozīcija. Ja ieliec zvēru, simbols nospēlē vairāk, tāpēc man dzīvnieki patīk.

– Reklāmisti saka – bērni un dzīvnieki garantē panākumus.

– Reklāmistiem galvenais nopārdot savu produktu.

– Tev nav svarīgi, ka tavas bildes pērk?

– Savu mākslu netaisu pārdošanai. Man ir darbs – Mākslas akadēmijā 1. un 2. kursam pasniedzu kompozīciju scenogrāfijā, veidoju scenogrāfiju izrādēm Dailes un Liepājas teātrī. Man nav tā, ka taisu bildi un domāju – kā es viņu uzsitīšu gaisā! Svarīgi, lai tā atstāj emociju skatītājam.

– Mednieki pēc šīs izstādes varētu uzmest lūpu, jau tā viņus daudzi par slepkavniekiem sauc.

– Negribu būt mednieku kritizētājs, vairāk vēlos parādīt laiku par paaudzēm un mūsdienu mašinēriju. Zinu, ka medniekiem ir tā sūrme, ja kaut vai salīdzina ar gleznotāja Baumaņa laiku, kad medības bija cienījama padarīšana. Kādreiz, ja iekāpa autobusā cilvēks ar plinti, – 
ā, mednieks, tagad – brakoņjērs (latviski – malumednieks).

Man pašam vairāk prieku sagādā makšķerēšana, bet, skatoties no malas, redzu, ka degsme mums acīs ir viena – man ar spiningu laivā vai staigājot ar garajiem gumijas zābakiem pa Gauju, viņiem – mežā ar bisi.

– Makšķerēšana arī ir “senču mantojums”?

– Tas ir paaudzēs un neārstējami. Vectēvs (akvarelists Jānis Brekte. – I. P.) bija kaislīgs makšķernieks, tēvs arī un palika vēl kaislīgāks, kad satikās ar manu vectēvu, un tad man pa-
dsmit gados dzimšanas dienā uzdāvināja pirmo spiningu.

Pirms tam jau biju kārtīgi trenējies ar analogo spoli – pa pļavu mētāju lielu karotes vizuli. Man ļoti patīk tehnikas izkopšana – ja gribu iemest tur, pie vālītēm, tad arī trāpu. Makšķerēšana man ir adrenalīns un būšana pie dabas.

– Kas medībām un makšķerēšanai ir atšķirīgais?

– Es varu noķert savu lomu un, ja negribas milzīgo līdaku malt kotletēs, varu to palaist vaļā. Medniekiem jāsaprot, vai tie kilogrami gaļas viņiem ir vajadzīgi.

– Varbūt kāds būs pārsteigts, ka neesi tikai pilsētas puisis.

– Bērnudārzā negāju, tāpēc bērnību vairāk pavadīju laukos, arī pie vectēva Gulbenes rajona Lizumā, kur tagad dzīvo tēvs ar māti, un arī es bieži vien tur esmu. Skolas laikā – kā bija brīvdienas, uzreiz uz laukiem. Pamatskolā mani ļoti interesēja bioloģija, anatomija, taču sanāca tā, ka pēc tās beigšanas tiku “lietišķajos” (Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola. – 
I. P.), un viss aizgāja māk-slas virzienā. Man patīk pastaigāties pa mežu, ziemā paskatīties dzīvnieku pēdas vai ar binokli pavērot, kā lapsas ņemas uz lauka.

– Nez ko vecaistēvs par taviem mākslas darbiem teiktu?

– Viņš tikai priecātos. Pirms kādiem desmit gadiem mana mamma (akvareliste Ilona Brekte. – 
I. P.) vēl tā šķībi skatījās, taču tagad viņa tos ir pieņēmusi un saprot, kāpēc es to daru.

Es pieņemu, ka viņa mālē Parīzi, Cesvaines pili vai savus ziedus, un viņa atkal saprot mani, ka es – āpša ādu vai arī medniekus ar stirnu un briežu čupu. Ja saprot jēgu, ir cita attieksme.

– Tavu darbu svarīgākās tēmas allaž ir dzīvība un nāve.

– Un tās nemainās – vienalga, vai es katru izstādi mēģinu uztaisīt citādi, bet reāli tā tematika tur ir. Šī izstāde varbūt ir humānāka nekā pārējās, bet tāpat jūtams manējais kods.

– Stārķī ar nogriezto galvu un bērniņu knābī arī to var just.

– Kad cilvēki ierauga stārķa galvu, pirmais, ko prasa, vai pats esmu to nogalinājis. Tādi stulbi jautājumi. Ja esi autovadītājs vai brauc ar riteni, ceļmalā vai grāvī mierīgi vari atrast gan stārķi, gan āpsi un vēl viskautkādus brīnumus. Pārsvarā cilvēki dragā pāri beigtajam dzīvniekam. Es viņu nobildēju un novelku malā.