Sloka, kuilis un daži pigori. Uz medībām – jau 65. sezonu 0
Šogad aprit 65 gadi, kopš ķegumietis Pauls Vitka dodas medībās. Taisnības labad gan jāsaka, ka pirmās medības viņa dzīvē notikušas vēl agrāk – kopš 17 gadu vecumā viņam izsniegta pirmā medību apliecība. Pauls uzaudzis mednieku dzimtā, kuras medību tradīciju sākums meklējams vēl baronu laikos.
Vaicāts, kurš viņa dzimtā pirmais pievērsies medībām, Pauls ne bez lepnuma atklāj, ka viņa tēvs bijis kaislīgs mednieks, medījuši arī viņa senči – vecvecvectēvs bijis mežsargs baronu laikos un medījis kopā ar baronu. Arī uzvārds neesot nejaušība. Toreizējais kungs savam ārlaulības pēctecim esot uzdāvinājis pusmuižiņu pie Vitku pilskalna (arī Tāšu pilskalns netālu no Liepājas).
18 sagaidīt būs grūti
“Mans tēvs medī kopš 1949. gada. Es dauzījos līdzi. Tolaik medīja lielākoties zaķus. Manā pirmajā medību apliecībā, kas izdota 1954. gadā, pat bija rakstīts, ko nedrīkst medīt: “Visu gadu noliegts medīt briežus, aļņus, brīvdabas sudrablapsas, beb-rus un gulbjus, bet stirnas un medņus tikai ar speciālām atļaujām.” Tolaik, kad to ieguvu, tēvs teica, ka būšot grūti tos 18 sagaidīt, tāpēc pirmo apliecību saņēmu 17 gados, tieši dzimšanas dienā, komplektā ar 16. kalibra medību bisi!
Arī šobaltdien, ja jau tam puikam ir interese par mežu un medībām, viņu nevajag bremzēt! Ne par velti saka un mednieki to apliecinās, ka mūsu sabiedrība noveco. Ja jaunieti vairāk par telefona glaudīšanu nekas neinteresē, ir skumji.
Tāpat varam paskatīties vēsturē – Cēsīs bija Skolnieku rota. Vai Brīvības cīņās kādam dikti prasīja, cik viņam gadu? Ja varēja pacelt šauteni un mācēja ar to apieties, bija derīgs. Ja nemācēja, tūlīt pat ierādīja… Vēl kāda nianse – kurā brīdī tas puika kļūst par vīrieti? Vakarā pirms 18 gadu jubilejas viņš vēl ir bērns, nākamajā rītā jau vīrietis – juridiski, protams. Taču par vīrieti nekļūst vienā naktī. Cilvēks aug un pieņemas prātā. Tam jānotiek līdzsvaroti, un jābūt kādam, kurš viņam to iemāca. Un jāiemāca atbildība par to, ko dari.
Pirmais medījums – sloka
Mans tēvs savā laikā bija ļoti labs šāvējs – viens no labākajiem Daugavpils artilērijas pulkā. Par to gan viņš īpaši necentās runāt. Tanī vakarā gājām slokās. Pienāca vakars, un sākās pārlidojums. Šnepes vilka kurkstēdams teju turpat virs galvas. Tēvam kaut kā neveicās. Viņš iedeva bisi man un teica: “Tagad mēģini tu!” Protams, viņš jau mani bija izskolojis, kā droši rīkoties ar bisi un tēmēt. Beidzot tuvojās medījums. Zināju, ka jātēmē mazliet priekšā. Tā arī darīju un vilku putnam līdzi ar stobru, bet pirksts neliecās…
Beidzot tēvs skaļi sauca: “Nu, šauj taču!” Un es izšāvu. Man par pārsteigumu sloka nokrita. Biju bezgala lepns par to, un tēvs tāpat. Vēlāk, gatavojot skolas uzdevumus, ievēroju, ka vanags cenšas nomedīt vistu aplociņā. Viņam ķēriens neizdevās. Putns cēlās gaisā. Viens mirklis, un viņš par uzbrukumu tika bargi sodīts. Tēvam par maniem panākumiem bija prieks, bet gadu man tolaik bija divpadsmit. Kad mēs, puikas, gājām par dzinējiem, vienmēr bija iespēja arī izšaut. Pēc medībām, protams.Tāpat man tika uzticēta bises tīrīšana. Bija stingri aizliegts pat izlādētu ieroci vērst cilvēku virzienā. Tā bija dzelžaina lieta.
Bija jāpalīdz arī patronu lādēšanā un skrošu izgatavošanā. Veikalā tās lāgā nevarēja dabūt, bet tēvs bija kalējs. Iekārtas bija. Vispirms lēja standziņas, tad valcēja, ar knaiblēm grieza kubiciņos un dzirnavās pulēja apaļas. Spīdēja un laistījās vien!
No piektās klases man jau bija skaidrs, ka mācīšos Aizupes Meža tehnikumā. Arī vēlāk darba dzīvi – trīsdesmit gadus – aizvadīju Cīravā, biju mežziņa vietnieks. Pēc tehnikuma gan četrus gadus dienēju flotē. Sākumā Ļeņingradas piepilsētā, tad Sevastopolē un Baku uz torpēdu kutera. Kuteriem katram pa diviem 500 zirgspēku dīzeļiem un nekādu klusinātāju un dzirdes aizsardzības… Sarunāties varēja tikai ar zīmēm. Pēc trīsdesmit gadiem Cīravā vēl desmit Ogres virsmežniecībā meža ugunsdzēsības stacijā par dežurantu.”
Bez treniņiem šaušanā nevar
Vairāk nekā divdesmit gadu garumā Vitkas kungs pievērsies arī stenda šaušanai, gan pārstāvot mežniecību, gan mednieku biedrību, gan sporta biedrību Vārpa. “Sākums bija Aizputes MRS. Sākumā plīsa 14–15 šķīvīšu no 25 un biju labākais… Tēvs teica, ka vairāk arī nebūšot, tas esot mans rezultāts. Taču viņš kļūdījās. Pēc pāris gadiem sacensībās Smiltenē pats brīnījos – 1. sērijā – 20, un tad jau aizgāja. Labākais rezultāts bija 1973. gadā Vārpas sacensībās, kad sašāvu otro vietu republikas sacensībās. Punktu nebija dikti daudz – 80, bet pirmajai sporta klasei vajadzēja 83. Taču vēl papildus bija dupletu šaušana. Tur arī 1. sporta klasi izšāvu. Tā nu tos divus gadu desmitus sportoju. Arī tagad, kad vien rodas iespēja, labprāt šauju sportingu,” turpina pieredzējušais mednieks.
“Treniņi šaušanā lieti noder vēlāk, medībās. Ar ieroci var rīkoties automātiski un pietiek laika padomāt par drošību, novērtēt medījumu. Tāpat, nostājoties uz numura, jau laikus jāsaprot, kuros sektoros var šaut droši, kuros nedrīkst nekādā gadījumā.
Ikvienam medniekam būtu jāpatrenējas ne tikai šautuvē, bet arī mājās sausajā treniņā ieplecot un noturēt ieroci. Neviens taču netraucē izņemt ieroci no seifa un tēmēt uz kādu punktu sienā. Un jāapgūst arī līgans nospiediens. To vēlams darīt katru dienu. Un šis treniņš neko nemaksā! Es brīnos par tiem medniekiem, kuri no šautuves mūk kā velns no krusta! Cik tad tajās medībās ir iespēju izšaut! Ar to nepietiek, lai iegūtu prasmes un pārliecību par sevi un ieroci. Tāpat ir tādi, kuri apgalvo, ka pīļu medībās varēs izšauties. Šaušanas kāre jāapmierina šautuvē. Medībās nomedī pāris putnu, un pietiek.
Pīles pie ozola
Tiesa, ir reizes, kad notiek citādi. Turpat Cīravai tek garām Durbes upe. Pīļu sezona gāja uz beigām. Paņēmu līdzi meitu, kura mācījās pirmajā klasē, un gājām. Viņa, vēl skolā mācoties, mežu zināja labāk nekā dažs mednieks. Pie kāda ozola niedrēs saklausījām pēkšķēšanu. Gaisā pacēlās teju melns bars. Izšāvu sešas reizes. Kad salasīju – bija astoņas. Izrēķināju, ka pēc pirmā šāviena nokrita trīs, jo pēc tam šāvu pa vienai. Vai man tā vajadzēja? Uz šo jautājumu atbildes nav. Bija uznācis azarts.”
Katrām medībām savs šarms
Vaicāts, kurš no medību veidiem patīk labāk, Pauls Vitka teic, ka nu spiests pār-orientēties uz gaides medībām. Ceļgali savlaik apsaldēti, ejot medībās kā dzinējam kopā ar suņiem. Neesot jau bijis lāgā apavu un apģērbu, kā tas ir tagad. “Ikvienas medības ir interesantas! Katrās ir kaut kas savs,” spriež Pauls. “Medībās ar dzinējiem tas ir process – tikšanās ar citiem medniekiem, kopīga darbošanās, sirsnīgi joki, lieliska atmosfēra un kopīga pasēdēšana pēc medībām. Ir vīri, kuri piedzīvojumus var stāstīt vai visu dienu.
Savukārt gaides medības ir noskaņai. Var vērot saulrietu, krāsas un ēnas. Ieklausīties meža skaņās, katrā troksnītī cerībā, ka parādīsies medījums. Tajā brīdī visas civilizācijas skaņas kļūst mazsvarīgas un arī tu kļūsti par daļu no dabas, daļu no meža. Parādās pirmās zvaigznes, un tu jūties kā daļa no Visuma. Medības ir jāizbauda pilnībā, nevis tikai tas brīdis, kad tiek nospiesta ieroča mēlīte.Betona džungļu cilvēki nekad to nav redzējuši un izbaudījuši, tāpēc viņiem nav tiesību spriest par tur notiekošo. Viņus interesē tikai pilsētas kņada, un suns šķiet jau nevaldāms zvērs, no kura ir paniskas bailes.
Kuilis nāk atriebties
Garajā mednieka mūžā piedzīvots daudz. Prātā palicis kāds atgadījums mežacūku dzinējmedībās. Mastā devos kopā ar savu uzticamo pavadoni – suni. Apkārt sāka šaut, ka blīkšķ vien. Taču man prāts nemierīgs, un ieroci pielādēju. Priekšā biezas eglītes, no kurām burtiski izlidoja liels suķis un metās tieši man virsū. Zemapziņā pavīdēja doma – ievainots kuilis. Plinte rokā un no sešiem soļiem izšāvu vaigā zem acs. Suķis pasita galvu sānis, bet man pavīdēja doma – kājās vairs nebūs. Nākamajā mirklī viņš man lidoja garām un izšāvu vēl reizi. Paskrēja garām un apgriezās, taču tajā brīdī suns viņam iekodās ciskā. Tas man deva iespēju pielādēt un izšaut trešo reizi. Tikai tad dzīvnieks sabruka. Vēlāk arī citi mednieki apgalvoja, ka tas tikai tāds gadījums. Lai Dievs nedod ko tādu piedzīvot!
Atklājām, ka mežacūka jau bija savainota. Kāds tikai pirms dažām dienām tai bija sašāvis priekškāju ar renkuļiem. Ruksim bija vēlme norēķinātie par pāridarījumu. Ar tukšu plinti mežā var būt visai bīstami.
Daži pigori
Savā laikā Aizputes MRS brauca revidentes no ministrijas. Staigā pa parku, bet tur pāris nokaltušas egles. Inženieris, kurš viņas pavadīja, skaidroja, ka tas speciāli – tur esot pīlēm ligzdas. Viņas brīnījās, ka neko neredzot, bet inženieris izgudrēm skaidroja, ka, lūk, vējš aizpūtis, turklāt ar visām pīlītēm. Vēlākajam ministram Vītolam un vēlākajam Saldus galvenajam mežzinim Priedītim, kuri tolaik mācījās Aizupes Meža tehnikumā, abiem bija Simsona bises. Abas gluži vienādas. Ar kādu kursabiedru abi saderēja, ka ar lodes vietā ielādētu sveci varot izšaut cauri dēlim. Noliek dēli, pielādē patronu, ieliek bisē. Iztēmējas, taču teic, ka dēlis neesot īsti pretī. Lūdza iet dēli sakārtot, taču tikmēr bises apmainīja. Otrā bija ielādēta patrona ar īstu lodi. Vīrs atnāk atpakaļ, un var šaut. Protams, dēlī pamatīgs caurums.
Mūsējā ir Meža māte
Mežā mēs vienmēr esam tikai ciemos. Aizbraucot uz mežu, es vienmēr sasveicinos ar Meža māti un palūdzu viņai būt dāsnai. Ja esmu viens, lūdzu medījumu sev, ja kolektīvs, tad mums. Teikšu tā – viņa uzklausa lūgšanu. Pēc tam tikai nedrīkst aizmirst pateikties par devumu, kaut klusi pie sevis. Un nevajag saskumt, ja medījuma tomēr nav. Tās taču ir medības, svētki, nevis darbs, kur jāsteidzas!Mēdz teikt – Diāna dod. Tas varbūt ir pareizi citviet, Diāna nav mūsējā – viņa ir plika, kā tas redzams itāļu vecmeistaru gleznā, izsalkusi un ar suņu baru joņo pa mežu – varbūt kaut ko dabūs. Un ko tad no viņas var prasīt? Mūsējā ir Meža māte – prātīga un bagāta sieva, kurai patiešām ir ko dot, tikai dāvana jāpalūdz. Paldies viņai! Savā mednieka mūžā esmu nomedījis 65 briežus. Pietiek. No tiem 18 buļļi. Ir arī trīs medaļnieki. Pārējie nav eksponēti. To es paveicu ar lielisko Iž 54 bisi.”
Vairāk lasiet žurnāla Medības aprīļa numurā
