Uz medībām ar Kurzemē kara laikā noraktajām vācu trīsstobrenēm 0
Kāds aizraujošs kara laika stāsts nejauši uzpeldēja, viesojoties pie Salas medniekiem. Sešdesmito gadu sākumā Jēkabpils pusē parādījās pirmie vītņstobra ieroči, taču ne jau padomju ražojuma, bet vācu ieroču fabrikas “Sauer” trīsstobrenes. Tikai retais tolaik zināja, ka šie ieroči kopš Otrā pasaules kara beigām glabājušies norakti kaut kur Kurzemes pusē un tagad beidzot izcelti virszemē. Pāris vēsturisko eksemplāru nonākuši divu mednieku – Jāņa Zvaigznes un Alda Kampāna – rokās, kas nebeidz vien slavēt vācu “stroķus”, ar kuriem iegūtas izcilākās trofejas.
Vītņstobrs padomju laikā – kā brīnums
Jānis Zvaigzne savu 1938. gada izlaiduma “Sauer Shulc” 1985. gadā mantoja no tēva Kārļa Zvaigznes, kurš neko daudz dēlam par tā vēsturi nav stāstījis. “Tolaik par Kurzemes katlu un vācu trofeju ieročiem daudz nerunāja,” paskaidro Jānis, viņam bijis zināms vien tas, ka trīsstobrenes uz Jēkabpili atceļojušas ar kādreizējā Dzelzāmura mežsarga Oskara Laša gādību. Veco vīru viņš atceroties no puikas gadiem, kad braucis pie viņa pēc tēva pasūtītajām trofejām.
Dzelzāmura mežsargs jau devies uz citiem medību laukiem, tāpēc gandrīz 70 gadus seno notikumu aina veidojas tikai no O. Laša medību biedru atmiņām.
Kā zina stāstīt bijušais Jēkabpils Mednieku un makšķernieku biedrības vadītājs Mārtiņš Akmentiņš, Oskars Lasis kara laikā strādājis Dzelzāmura mežniecībā, kur glabājušies medību ieroči. Kad nākusi virsū fronte, Lasis sapakojis šautenes un devies līdz ar vācu armiju uz Kurzemi. “Kurzemes katlā viņš tās noraka divās kastēs, bet sešdesmito gadu sākumā par to pastāstīja Vilim Karisam, tajā laikā mežsaimniecības un mežrūpniecības ministram, kā arī vietējiem mednieku vadoņiem – Jēkabpils Mežrūpsaimniecības (MRS) direktoram un galvenajam inženierim,” ieroču glābšanas akciju atstāsta M. Akmentiņš. Kārdinājums iegūt vērtīgās trīsstobrenes bijis tik liels, ka vīri devušies uz Kurzemi “arheoloģiskā” ekspedīcijā. Atraduši vienu kasti ar četriem ieročiem, otru kāds laikam jau bija izracis. Arsenālu sadalījuši lielākajiem priekšniekiem – ministram, MRS direktoram Jānim Peilānam, galvenajam inženierim Kārlim Zvaigznem un tolaik Jēkabpils Mednieku un makšķernieku biedrības vadītājam Jānim Ābolam. “Padomju laikā iegūt vītņstobra ieroci bija kā brīnums,” piebilst M. Akmentiņš.
Ar “Sauer” trīsstobreni bija cita medīšana – cēlas trofejas nāca viena pēc otras, vajadzēja tikai gādāt atbilstošu munīciju. Gludstobriem derēja 12. kalibrs, bet vītņstobram – 8×60 IRS, kas bijis tik specifisks, ka munīciju nācies speciāli pasūtīt kādā Maskavas patronu rūpnīcā, stāsta Jānis Zvaigzne. Kad esi vienā medību kompānijā ar pašu ministru, viss ir iespējams – zauerīšu īpašnieki katrs dabūjuši ap 500 patronām, Jānim mantojumā no tēva atlikušas vēl 30. Kad tās beigušās, viņš sācis izmantot 8×57 kalibru – nekāda vaina!
Mantinieks savu zauerīti cildina – perfekta vācu kvalitāte. Ar trīsstobreni nomedīti izcilākie eksemplāri: staltbriežu bullis ar zelta medaļas vērtiem ragiem (izcilo rotu var aplūkot J. Zvaigznes uzņēmuma birojā), pieci sudraba un seši bronzas medaļas buļļi, kā arī “vesels lērums” lielisku mežakuiļu trofeju.
Vecajiem stroķiem cita vērtība
Kādus ceļus aizgājis ministra V. Karisa ierocis, nezināja pat viņa meita Gunta Cunska. “Tēvs uz ieročiem bija “tērēts” un tika savācis ļoti labus eksemplārus. Atceros gan trīsstobreni, gan “Parabellum”, arī dāmu revolverīti valteriņu un krievu automātu ar zelta inkrustācijām,” stāsta G. Cunska. Taču pēc tēva nāves 1971. gadā visam viņa krājumam ātri vien uzradušies ņēmāji, Gunta tolaik bija pusaudžu vecumā un neatceras, kurš ko ieguvis no vērtīgās kolekcijas.
Līdz Jēkabpils medniekam Aldim Kampānam pa līkloču ceļiem nonācis kādreizējais J. Ābola ierocis – 9,3x74R kalibra “Sauer”, kas ražots 1942. gadā. Mednieks to deviņdesmito gadu beigās iegādājies no Luda Skostas, Jēkabpils pusē savulaik labi pazīstamā lauksaimnieka. “Par Skostas trīsstobreni dzirdēju no Arnolda Pīrāga, kurš bija vecais mednieks un stāstīja, ka ir tāds ierocis, ar kuru viņš no 100 metriem baigo kuili nošāvis,” sava ieroča stāstu izklāsta A. Kampāns. No vecā vīra atmiņām sapratis, ka krievu laikos lieli kungi, viņu vidū arī daži Kurzemē atrasto ieroču īpašnieki, bieži braukuši uz Biržu mežniecību medīt un pie viena nokārtot politiskus jautājumus.
Alda zauerītim bija nepieciešams remonts – vietējais daiļamatnieks Jānis Lācis uztaisīja jaunu un medniekam parocīgāku laidi.
Par iegūto ieroci mednieks atradis vairāk informācijas kādā Krievijas žurnālā. “Izlasīju par šo kalibru žurnālā “Master ružja”, ka tas ražots tieši vācu lidotājiem, kas devās uz Sibīriju. Kāpēc tieši 9. kalibrs? Lai varētu šaut pat lāčus, tā vismaz bija rakstīts žurnālā,” viņš stāsta un piebilst, ka Alūksnē kādam vīram pieder tieši “Luftwaffen” aviatoru ierocis – trīsstobrene ar ērgli un vācu krustu, taču uz medībām ražotajiem ieročiem šādus zīmolus neatrast.
Aldim ar savu zauerīti izdevies iegūt izcilus medījumus. “Man ir daudz ieroču, taču ar šo nomedīti visi trofejnieki: zelta kuilis, trīs staltbrieži bronzinieki, viens sudraba un viens bronzas buks, pirms četriem gadiem – lūsis, kura galvaskauss novērtēts ar sudraba medaļu, no ādas uztaisījām izbāzni,” palepojas mednieks. Viņa arsenālā esot vēl divi senie ieroči, tostarp arī īsts retums – Drēzdenē izgatavota bise ar zelta un sudraba inkrustācijām, kas kādreiz piederējusi baronam fon Korfam.
Daudzi senu ieroču īpašnieki pat nepazinās, kāda vērtība ir viņu rokās, novērojis Aldis. Mednieks nolūkojis vēl vienu “vēsturisko”, taču tās īpašnieks ar šo ieroci joprojām dodas medībās.
Ar senu bisi vai trīsstobreni plecā uz medībām doties ir pavisam cita sajūta – jūties jau pakāpienu augstāk par visiem tiem ar ultradārgajām karabīnēm, atzīst Aldis. Pārējie mednieki veco stroķi novērtē līdzīgi, kā to dara dāmas ar jaunām rokassomiņām vai kurpēm, pajoko mednieks.
