“Uz Marsa zied ābeles.” Kritiķe Ieva Rodiņa recenzē Dailes teātra izrādi “Smiļģis” 4
Ieva Rodiņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dailes teātrī augusta izskaņā pirmizrādi piedzīvojis teātra 100. jubilejas lielinscenējums. Dramaturģes Māras Zālītes, režisora Viestura Kairiša un radošās komandas sadarbībā tapušais jauniestudējums tiešām ir apveltīts ar smiļģisku vērienu gan formā, gan saturā.
Kaut arī sākotnējā, vēl Dž. Dž. Džilindžera lolotā iecere par Smiļģim veltītu mūziklu Latvijas kultūrvidē būtu izraisījusi vēl lielāku ažiotāžu, Dailes teātra pašreizējā mākslinieciskā vadītāja Viestura Kairiša “satikšanās” ar Eduardu Smiļģi – citu tikpat konceptuālu Latvijas režijas figūru – ir intriģējoša un a priori sola mākslinieciski un filozofiski daudzslāņainu skatuves darbu. Un tāds arī ir tapis.
Smiļģis – revolucionārs, ģēnijs, vīrietis
Kaut arī ar lugas pamattekstu kritiķiem nav bijusi iespēja iepazīties, tomēr skaidrs, ka Māras Zālītes lugu “Smiļģis” raksturo pētnieciska rūpība pret faktiem un vienlaikus ļoti plaša Smiļģa personības portretējuma panorāma.
Par lugas iedvesmas avotiem kļuvušas paša Smiļģa un viņa laikabiedru rakstītas vēstules, atmiņu stāsti, dokumenti, Dailes teātra teorētiskie manifesti, recenzijas par Smiļģa iestudētajām izrādēm, iepriekš tapušu teātra zinātnes pētījumu atziņas u. c. avoti, kas savienoti ar Smiļģa iestudētās dramaturģijas klasikas (Ibsena “Pēra Ginta”, Raiņa “Spēlēju, dancoju” u. c.) motīviem.
Tādējādi jau koncepcijas līmenī Eduarda Smiļģa personība un radošā darbība jeb dzīve un teātris savīti ciešā mezglā, iemiesojot gan Smiļģa personības būtību, gan mūža traģiku.
“Smiļģa” sižets secīgi izved cauri dažādiem ģēnija dzīves posmiem – no agrīnās jaunības un aizrautības ar revolucionārām idejām, pieskaroties arī režisora biogrāfijas pētnieču Ritas Rotkales un Agras Straupenieces atklātajiem faktiem par Smiļģa kontrabandisko darbību Arhangeļskas ostā, cauri dažādām Dailes teātra attīstības fāzēm, paša Smiļģa privātās dzīves peripetijām, līdz nokļūstot pie režisora mūža izskaņas.
Tajā pašā laikā fakti ne vienmēr tiek portretēti hronoloģiskā secībā, tādējādi par galveno izvirzot mozaīkas principu.
Piemēram, Smiļģa konsultantu Jāņa Munča un Felicitas Ertneres sarunā, kurā Muncis paziņo, ka grib braukt uz Ameriku, un kas tādējādi notiek pirms viņa aiziešanas no Dailes teātra 1926. gadā, tiek citēta recenzija par 1931. gadā tapušo Šekspīra lugas “Sapnis vasaras naktī” iestudējumu.
Aptvertais informācijas apjoms ir milzīgs, tādēļ gluži saprotami vēstījumā brīžam ieskanas zināms plakātisms, proti, steidzīgums, izskrienot cauri visiem “obligātajiem” ar Smiļģi saistāmajiem atslēgvārdiem. Iespējams, Kairiša režijas ietekmē šis iespaids pastiprinās, jo par vienu no galvenajiem izrādes paņēmieniem kļuvusi dekonstrukcija.
Bindes efekts
Izvēle Eduarda Smiļģa tēlu dekonstruēt jeb lomu sadalīt sešiem dažādu paaudžu aktieriem nav novatoriska, taču izrādes kontekstā efektīga stratēģija. Artūrs Skrastiņš, Lauris Dzelzītis, Gints Grāvelis, Kaspars Dumburs, Kārlis Arnolds Avots un Toms Veličko ir aktieri ar dažādu skatuvisko temperamentu un psihofiziku, un katram izdodas akcentēt citu Smiļģa personisko vai profesionālo vaibstu kopējā tēla portretā.
Kamēr Artūra Skrastiņa Smiļģis ir pārņemts ar ģēnija vērienu, tikmēr Kaspara Dumbura atveidojumā izpaužas Smiļģa personības neirotiskās šķautnes u. tml.
Iespējams, katram skatītājam par “īsto” jeb vienīgo Smiļģi kļūs cits aktieris. Subjektīvi mani ar psiholoģiski niansētu un vienlaikus enerģētiski piepildītu tēlojumu visvairāk pārliecina jaunais aktieris Kārlis Arnolds Avots, kuram visprecīzāk izdevies notvert Smiļģa personībai raksturīgos galējos pretstatus – vīrišķību un bērnišķīgumu, despotismu un maigumu.
Mākslinieces Ilzes Vītoliņas un horeogrāfes Janas Jacukas radītais lomas vizuālais zīmējums balstīts hameleonisma principā, Smiļģa “sešgalvainajā” skatuviskajā veidolā atdarinot leģendāro Gunāra Bindes portretu sēriju un brīžiem stilizējot dzīvnieku un putnu kustības.
Viegli izspūrusi, iesirma parūka, ekspresīvi sejas vaibsti, plaši žesti, īpaši uzsvērta plastiska neveiklība un fiziski deformēta gaita – šie izteiksmes līdzekļi kļūst par Smiļģa atpazīstamības zīmi viscaur izrādei, līdzīgi kā Alvja Hermaņa “Ziedonī un Visumā” Kaspara Znotiņa Ziedoņa salīkusī mugura un pelēkā parūka.
Vienlaikus stāsta izstāstīšanā fascinē Oskara Pauliņa gaismu partitūra, kas skatuvi vienā mirklī transformē no Smiļģa figūru iekļaujošas tumsas līdz ziemeļblāzmas ilūzijai, no kamerformāta līdz lielinscenējuma cienīgam gaismu šovam.
Ne par Smiļģi
Izrādes otrais cēliens savukārt piedāvā uz Smiļģi paraudzīties ne vairs no leģendas skatpunkta, bet pretendējot atklāt ģēnija dzīves ēnas puses.
Vienlaikus pirmizrādē šī fokusa maiņa priekšplānā izvirzīja ne vairs pašu Smiļģi, kā to paģēr izrādes nosaukums, bet gan viņa laikabiedrus.
Pirmajā cēlienā skatuves telpa ir gandrīz tukša un iemieso ideju par Dailes teātra dzimšanu no idejas dzirksteles, kas aizdedzina mūžīgo mākslas uguni, bet otrajā izrādes daļā skatītāju acu priekšā ir stilizēta māja – elektrozilā krāsā izgaismotas bišu stropa šūnas, kurās mitinās Smiļģa sievietes.
Nesasniedzama un pašradītas mistikas apdvesta ir Rēzijas Kalniņas skatuves dīva Lilija Štengele, kas ieģērbta plandošā zīdā un atgādina sastingušu gleznu ar aktrises pielūdzēju dāvinātajiem ziediem fonā.
Sadzīviski brūnā krādziņkleitā ikdienišķo dimensiju, kurā Smiļģis nespēj eksistēt, iemieso Kristīnes Nevarauskas Berta. Mūžīgā attīstībā un mainībā esošo radošo procesu pārstāv Ilzes Ķuzules-Skrastiņas jūtīgi iemiesotā Felicita Ertnere.
Smiļģim būtisko ģimenes sakņu un ticības dimensiju pārstāv Lidijas Pupures māte (Oze). Savukārt komiskas, bet vēlāk performatīvi dramatiskas notis Smiļģa sieviešu paletē ienes Dārtas Danevičas pašironiskā precizitātē atveidotā jūsmīgā Smiļģa pielūdzēja Eleonora (Spīdola).
Piedevām šai tēlu galerijai par vienu no vadošajiem skatuves varoņiem kļūst Ievas Segliņas Rainis – apmaldījies simbols, kura veidolā aktrisei izdodas akcentēt paralēlo ģēnija dzīves traģēdiju.
Skatuve – zārks
Izrādes finālā redzam Eduardu Smiļģi viņa radošā mūža un dzīves finālā. Tonāli vienoto pelēko kostīmu nomainījušas dažādu krāsu bikses, ilustrējot Smiļģa nevērību pret ārējo izskatu brīdī, kad viņam aizvērušās paša vadītā teātra durvis.
Pēc neveiklas dekorāciju pārbūves skatuve atkal ir tukša, un uz tās ir tikai Smiļģis ar savu personību, aci pret aci ar skatītāju, pats ar sevi, ar mākslu un… ar nāvi.
Skatuve, kas bijusi Smiļģa patiesā mājvieta visa mūža garumā, nu pārtop par viņa mūža mājām, Smiļģim iekāpjot zārka karkasā, kas visu izrādes laiku kā atgādinājums par neizbēgamo skrejceļa finišu atradās skatuves dziļumā.
Dailes teātra skatuves versija par Eduardu Smiļģi ir skaudra, kaut arī tajā netrūkst ironisku brīžu. Režisora Viestura Kairiša satikšanās ar Dailes teātra dižgaru ir notikusi, taču skaidrs, ka Smiļģis arī turpmāk vilinās teātra veidotājus radīt arvien jaunas viņa personības skatuviskās interpretācijas.
