Guna Roze: Uz Marsa IR dzīvība! 11
Autors: Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas gada notikums kultūrā ir grūti pārspējams – Tukums ieguvis UNESCO Radošo pilsētu tīkla Literatūras pilsētas titulu.
Šī ziņa mūs sasniedza tieši patriotu mēneša pirmajā dienā. Dažas dienas vēlāk Šefīldas bibliotēkā, kur tiku aicināta, jo mans romāns “101. kilometrs” kļuvis par starptautiska pētījuma objektu, savu uzrunu sāku ar vārdiem: “Sveiciens no skaistās Latvijas, no manas skaistās mazpilsētas Tukuma, un tas nozīmē – sveiciens no UNESCO Literatūras pilsētas. Šis ir mūsu pirmais starptautiskais literārais pasākums pēc titula iegūšanas.” Jau drīz sekoja otrs – UNESCO Literatūras pilsētā Milānā ikgadējo grāmatu svētku “Bookcity Milano” ietvaros dažādu mākslu starptautiskajā konkursā “Otto Millioni” Tukuma literāte Ingrīda Zaķe par miniatūru “Diablo vēji” saņēma 1. vietu daiļliteratūras sadaļā.
Šobrīd pasaulē ir 51 literatūras pilsēta, starp tām arī Prāga, Bagdāde, Melburna, Sietla, Odesa, Ļviva, Viļņa, Tartu, Barselona, Mančestra, Reikjavīka, Dublina, Edinburga, Lillehammere, Brēmene, Riodežaneiro un… Tukums. Īpaši nozīmīgi, ka Latvija šai tīklojumā ienāca tieši ar literatūru, jo tā nenoliedzami ir katras nācijas personiskākā māksla. Bez savas kultūras tauta nav nekas, bet bez valodas nav tautas.
Tomēr ziņa, ka “Tukums iekļauts UNESCO Radošo pilsētu tīklā kā Literatūras pilsēta”, šķiet, uz mirkli apdullināja sabiedrību. Nolika uz pauzes. Kādu pat aizkaitināja. Nožēlojami maziska bija Latvijas literātu saujiņas (tik slavenu dzejnieku uzvārdus pat neērti publiskot) brēkšana–ierēkšana “Facebook”: “Tukums? Tur taču nekas nenotiek!” Tas atgādināja tukumnieka Puškaiša pasaku par ķēves dēlu Kurbadu, kur pēc katras Kurbada šķietami neiespējamās uzvaras no visām sienu šķirbām lien laukā mošķi un “ļoti nemierīgi triec: “Kad tu izčibētu!”” Bet mēs neizčibēsim vis!
Un iepretim atsevišķiem mošķiem nesalīdzināmi lielāks ir to Latvijas literātu pulks, kas no sirds priecājas par Tukuma, tātad – visas Latvijas panākumu. Tāpat valsts vadošie literatūrkritiķi, kultūras žurnālisti, literatūras menedžeri, ar izdevējdarbību saistītās organizācijas un VKKF eksperti nebrīnās par šādu rezultātu. Uz Marsa ir dzīvība, pat ja kāds par to neko nezina.
Tas, kā Tukums sešus gadus virzījās uz šo mērķi, ir atsevišķa stāsta vērts. Ceļš bija gan viegls, gan grūts. Grūts, jo šis nav projekts, ko var uzrakstīt pēdējā nedēļā. Grūts, jo vēl aprīlī nezinājām, kura no divām Latvijas pilsētām pretendēs uz šo titulu, jo katra valsts drīkst deleģēt tikai vienu. Grūts, jo mums nebija špikeru – neesam ieskatījušies ne Siguldas 2021. gada pieteikumā, nedz arī tuvākās Literatūras pilsētas – Viļņas – pieteikumā. Mēs – “Tukuma Literātu apvienība” un pašvaldība – savu pieteikumu konkursam rakstījām intuitīvi, klausot UNESCO Nacionālās komisijas ieteikumiem.
Ceļš bija viegls, jo tas nebija mākslīgi pieņemts lēmums: “Hei! Kā būtu, ja Tukums mēģinātu iegūt Literatūras pilsētas titulu? Sākam būvēt literatūru?!” Tukumā vārda māksla jau 400 gadus ir tikpat dabisks gaiss kā Liepājā mūzika. Mēs neveicām nevienu jaunu kustību, lai izpatiktu UNESCO prasībām, un neiztērējām ne centa pilsētas virzīšanai uz šo mērķi. Tukumam nebija nolīgtu projekta attīstītāju – visu paveica mīlestība, ko stiprināja ticība un pārliecība, ka Tukums jau ir pasaules mēroga literatūras pilsēta.
Tukuma izredzes saskatīja arī Viļņas kolēģi, kad šoziem bijām devušies pieredzes apmaiņā (ak, jā, šis komandējums būs bijuši vienīgie Tukuma izdevumi ceļā uz UNESCO). “Pilsētas naudas maks un pašreklāma šai konkursā nespēlē nekādu lomu,” viņi sacīja. Apjomīgajā pieteikuma anketā norādījām tikai kripatiņu no visa, kas jau ir paveikts. Apzināti “nekrāsojām lūpas un neiesmaržojāmies” arī četros vērtēšanas mēnešos; nevienā no žūrijai uzrādītajām interneta vietnēm neparādījās pēkšņa rosība. Gluži otrādi – mēs bez pompas turpinājām darīt to, ko esam darījuši gadu simtiem. Un UNESCO to ir novērtējis – viņi neapšauba, ka “uz Marsa ir dzīvība”.
Tukums ir UNESCO Literatūras pilsēta! Jā, mēs ar šo sasniegumu ļoti lepojamies, bet nenieka neesam un nebūsim lepni. Tāpat kā līdz šim.
