Uz mapes bija uzrakstīts “Sargāt no uguns un…” Atklātībā nākuši kāda leģionāra atmiņu pieraksti par laiku padomju gūstā 6
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Aukstums. Tumsa. Bads” – tā sauc “Latvijas Mediju” apgādā nule iznākušo dzejnieka Edvarda Treimaņa-Zvārguļa dēla Normunda Treimaņa (1918–1987) atmiņu stāstu par Otrā pasaules kara pēdējās dienās piedzīvoto un 20 mēnešiem, kas tika pavadīti uz dzīvības un nāves robežas Staļinogorskas filtrācijas nometnē Maskavas ogļu baseinā, tā sauktajā “Mosbasā”.
Treimanis- Zvārgulis zināms kā 20. gadsimta sākumā populārs literāts un izdevējs, arī politiķis, Krievijas impērijas II Valsts domes deputāts. Savukārt viņa dēlu iesauca latviešu leģionā.
Normunds karoja kā artilērijas vada komandieris un kapitulāciju sagaidīja Kurzemē.
Ārkārtīgi detalizētās atmiņas tika pierakstītas dažus gadus pēc atgriešanās mājās, staļinisma laikā.
Rakstīt tik patiesi, ar neslēptu nepatiku un naidu pret padomju režīmu bija bīstami, tādēļ burtnīcas ilgu laiku glabājās, paslēptas autora tēva, dzejnieka Treimaņa-Zvārguļa celtajās dzimtas mājās “Leukādijās” pie Cēsīm, Priekuļu novadā.
Atklātībā tās nonākušas un publicētas, pateicoties Normunda Treimaņa dēlam EINĀRAM un mazdēlam OSKARAM TREIMAŅIEM.
Kādēļ izlēmāt, ka jūsu tēva, vectēva atmiņas pelnījušas plašāku auditoriju?
Einārs Treimanis: Interesanti, ko tēvs teiktu, ja redzētu, ka viņa pieraksti izdoti grāmatā. Būtu priecīgs? Bažīgs? Mēs jau paši nebūtu sabiedrībā ar šo manuskriptu gājuši.
Bet, tā kā mans dēls Oskars studēja komunikāciju zinātni un bija par šīm piezīmēm runājis ar LU profesori Vitu Zelči, viņa mudināja atmiņas izdot.
Tā ir kultūrvēsturiska vērtība, kas nāk no pirmavota. Bet es arī apzinos risku, kādu mūsu ģimene uzņemas, jo tēvs tur neskopojas ar visādiem izteicieniem.
Man vienīgi žēl, ka tas nav izdots pirms kādiem desmit divdesmit gadiem, kad vēl varēja būt dzīvs kāds no viņa laikabiedriem. Bet varbūt arī tagad kāds lasot atpazīs savu radinieku.
Oskars Treimanis: Man likās, ka vectēva burtnīcas ir svarīgas un tās vajag kādam parādīt, lai novērtē. Profesore Zelče atzina, ka tas ir vajadzīgs materiāls.
Valsts pētījumu programmas “Nacionālā identitāte” ietvaros atmiņas tika pārrakstītas datorā. Taču pirmajam izdevējam kaut kas nesanāca un viss apstājās.
Uzrunājām vienu otru, bet dabūjām atraidījumus. Kad nonācām līdz izdevniecībai “Latvijas Mediji”, tad, salīdzinot ar iepriekšējo, viss notika ļoti raiti.
Ar vēsturiskā satura redakciju nodarbojās vēsturnieks Kaspars Zellis, kurš arī rakstījis ievadu.
Apspriežoties nolēmām, ka oriģinālteksts jāatstāj pēc iespējas negrozīts. Grāmatā dažas lietas ir nedaudz noīsinātas, taču tā ir ļoti maza daļa, jo vienojāmies, ka īsināts tiek tā, lai netraumētu un nemainītu pašu vēstījumu.
Zellis bija skatījis, vai arhīvā nav Normunda Treimaņa filtrācijas lietas, tomēr Latvijā tās neesot.
Tā kā vectēvs nomira pirms neatkarības atgūšanas, nekāds represētā statuss viņam nebija aktuāls. Ja viņa lieta ir Krievijā, tad šobrīd no turienes kādus dokumentus dabūt cerības ir ļoti mazas, kaut pieprasīt jau var.
Jūsu tēvam, vectēvam droši vien būtu pavisam cits dzīves gājums, ja ne karš un viss, kas tam sekoja.
E. Treimanis: Noteikti. Viņa izglītība aprobežojās ar vidusskolu un, kad tēvs atgriezās, eksistence koncentrējās tikai ap sūro cīņu par izdzīvošanu tajos rāmjos, kas dotajos apstākļos bija iespējami.
Tiesa, viens otrs no viņa likteņa biedriem pamanījās pabeigt augstskolu, taču viņš nebija ambiciozs. Tēvs bija vairāk uz sevi vērsts. Tāds viņš bija ģenētiski, pēc rakstura, plus vēl filtrācijas nometnē pārdzīvotais to pastiprināja.
Sabiedrības cilvēks viņš absolūti nebija, kaut spēja gan interesanti, gan korekti izteikties.
Atceros, kad pie vectēva Treimaņa-Zvārguļa kapa notika piemiņas pasākumi un deva vārdu kādam no ģimenes, viņš runāja. Ko teikt viņam bija. Bet pats viņš nekad nemeklēja kādu, kas viņu uzklausītu.
O. Treimanis: Es saprotu, ka plāni par stāšanos augstskolā pēc dienesta Latvijas armijā vectēvam tomēr bija. Taču tā tas arī viss beidzās.
E. Treimanis: Tēvs sarkanās armijas ienākšanas brīdī bija Litenes nometnē, kur notika virsnieku vietnieku kursi.
Pēc tam viņu ieskaitīja PSRS armijā. Kā zināms, daļu no virsniekiem Litenē aizveda uz mežu.
Viņš, karam sākoties, iebēga grāvī, pēc tam padzīvoja mājās, līdz sagaidīja iesaukumu leģionā.
Pēc filtrācijas atgriezies mājās, tēvs vienkārši pieņēma, ka padomju varai kā bijušais leģionārs skaitās “norakstīts”?
Mēs dzīvojām laukos. Kādas gan bija viņa iespējas? Bija jāapgādā ģimene. Viņš bija cilvēks bez kvalifikācijas, bet meistars visādās amatnieciskās prasmēs. Mācēja mēbeles taisīt, visu ko uzbūvēt.
Bet strādāja tikai darbus, kas bija tuvākajā apkaimē pieejami. Strādāja par Gaujas plostnieku, būvbrigādē, akmeņkaļa darbnīcā Cēsīs. Apstākļi viņu piezemēja.
Tomēr ievērojama dzejnieka dēls…
Ko tas deva? Bet brīnos, ka Edvards Treimanis-Zvārgulis ir pirmais, kam padomju vara 1941. gadā piešķīra Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukumu.
Latvijas laikā viņš bija saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni. Acīmredzot viņš uz āru bija tik politkorekts, ka viņam neko nevarēja pārmest ne viena, ne otra vara.
Bet dēls leģionārs dziļā atvilktnē glabāja pastāvošu iekārtu kritizējošu manuskriptu! Dēlam tēva nopelni neko nepalīdzēja.
Kad Normunds Treimanis 1947. gadā atgriezās, viņa tēvs jau bija stipri vecs. Mana tēvamāsa Nora gāja “klapatot” pensiju vectēvam un vecaimātei. Kaut ko viņa tur “izklapatoja”.
Tā ka Tremanis-Zvārgulis padomju varai skaitījās ļoti pieņemams.
O. Treimanis: Tur varēja būt divi iemesli – viņš izdeva Eduarda Veidenbauma rakstus, bet otra lieta, ka arī padomju laikā izdotajos Treimaņa-Zvārguļa dzejoļos notiek sociāli vājo cilvēku apdziedāšana. Padomju varai tas varēja patikt.
E. Treimanis: No tēva manuskriptiem var saprast, ka puikas gados attiecības ar savu tēvu viņam īsti draudzīgas nav bijušas. Nu, Treimanis-Zvārgulis bija sabiedrisks darbinieks, vienmēr aizņemts ar sabiedriskām lietām, rakstu izdošanu.
Arī pieaugot tēvs ar dēlu drīzāk nevis satuvinājās, bet virzījās nost viens no otra, kaut turpat “Leukādijās” jau visi dzīvoja.
Viņš jums neko nestāstīja par piedzīvoto?
Absolūti neko. Es savās bērnu un agrās jaunības dienās biju no tā visa norobežots un pasargāts. Tikai zināju, ka viņš bijis kaut kādā lēģerī un ka viņam uz pleca ir kaut kas ietetovēts – asinsgrupa.
Kas ar to saistījās, viņš man kā bērnam nestāstīja. Viņš nebija tāds nebēdnīgs – “lai notiek vai kas”. Viņš bija apdomīgs.
Vienmēr mani centās brīdināt un pasargāt no neapdomīgas rīcības gan politiskā jomā, gan tīri sadzīviskās lietās. Iekšēji viņš bija jūtīgs un sirsnīgs, bet uz āru viņam to nekādi neizdevās izrādīt.
Tēvs nomira agri – 69 gadu vecumā 1987. gada 19. aprīlī, kad gaisā varbūt jau bija kaut kāda atmodas mikrovibrācija, bet nekā tāda, kas vēstītu par attīstību nākotnē.
Tā ka paldies viņam, ka viņš 80. gadu sākumā, kad es jau beidzu augstskolu, izvilka savus pierakstus un man tos kā lielu noslēpumu iedeva: “Še tev, izlasi. Glabā uzmanīgi un zini, kas par to var draudēt.”
Nezinu, kur tēvs tos bija līdz tam glabājis. Iespējams, mapē kopā ar sava tēva nepublicēto, izteikti pretkrievisko un pretpadomisko dzejoļu krājumu “Sarkanā paradīzē”.
Uz mapes bija uzrakstīts “Sargāt no uguns un…”.
Nedomāju, ka tie bija stāvējuši atklāti plauktā. Gan jau “Leukādijās” bija slēptuve, par kuru zināja tikai viņš pats. Un es nedomāju, ka pat mana mamma to zināja.
Slikti, ka tēvs nepiedzīvoja Latvijas atgriešanos. Man tagad katru dienu būtu bijis viņam ko jautāt, bet toreiz pēc izlasīšanas pat neatceros, vai man radās kādi jautājumi.
Viss jau tur šķita skaidri uzrakstīts. Tagad gan būtu ko prasīt, lai saprastu kontekstu un konkrētas lietas. Taču tā jau vienmēr notiek, vēlāk nožēlo, kāpēc vecmammai vai vectēvam nepaprasīji to vai to.
Ja Normunds Treimanis nevienam nestāstīja Staļinogorskā piedzīvoto, bet par to rakstīja, tātad kaut kā tomēr vēlējās atbrīvoties no šī “mantojuma”. Rakstīšana kā psihoterapija?
O. Treimanis: Skatoties, cik sīki un smalki tur viss izklāstīts, kādi vārdi izmantoti, cik teksts ir faktoloģiski spēcīgs, šķiet, tas ir uzrakstīts ļoti drīz pēc atgriešanās.
Viņš nav to ilgi turējis sevī. Vectēvam droši vien bija doma, ka padomju režīms drīz pāries.
E. Treimanis: Vilkme uz rakstīšanu viņam bija. Ģimnāzijas laikā viņš rakstīja arī dzejoļus. Piemērs taču viņam bija – tēvs dzejnieks, kas visu laiku sevi izteica rakstot.
Pieņemu, ka viņš rakstīšanu uzskatīja par pašsaprotamu. Domāju, tur bija abas lietas – atmiņu pieraksti tapa gan tāpēc, lai informētu citus, gan lai līdzsvarotu sevi.
Tā bija liela vēlēšanās un arī liela uzdrīkstēšanās to visu izteikt. Jā, izteikties rakstos viņam patika. Ir jau rokrakstā vēl arī tāds kā daiļdarbs, kas atspoguļo viņa Gaujas plostnieka gaitas, it kā skats uz sevi no malas.
To ar ekonomista, universitātes profesora Jāņa Porieša ievadu 1980. gada maijā publicēja žurnālā “Karogs”: “Gauja nes kokus”.
Viņš izsakās, ka Gauja viņam mīļa un pie tās viņš jūtas vislabāk. Plostnieka piezīmes arī ir ļoti detalizētas, tāds pilnīgi tehnisks apraksts ar plostnieku terminiem.
Porietis bija mums kaimiņš. Divi inteliģenti cilvēki atrada kopīgu valodu. Porieti interesēja tēva domu gājiens un dzīve, tāpēc viņš arī “izbīdīja” to visu līdz “Karogam”.
Padomju gados tapušie, publicēšanai neparedzētie memuāri mēdz būt tādi, lai atrašanas gadījumā čekistu rokās nonāktu pēc iespējas mazāk kompromitējošā.
Viņa pierakstos ir tālu pārkāpts tas, ko mūsdienu sabiedrībā uzskata par politkorektumu. Par padomju laiku vispār nerunājot. Varbūt tāpēc viņš izteicās tik brīvi, jo uzskatīja, ka padomju režīms nav uz palikšanu?
