Reklāmfoto

Atklājot Dailes teātra jauno sezonu, tās galvenais režisors Dž. Dž. Džilindžers pārsteidz, uzsverot, ka šoreiz repertuārā nebūšot kritiķu pelto komēdiju. Tas nenozīmē, ka skatītājiem būs jāgrimst sērīgā garlaicībā. Lielās zāles pirmais jauniestudējums uzrāda jaunu žanru – “trakulīga izrāde”.

Lasītākie

7 pārtikas produkti, kurus nevajadzētu bieži ēst. Tie ļoti var kaitēt zarnām

TV24

“Es neticu šādām sakritībām!” Slaidiņam aizdomas raisa ASV prezidenta Baidena pēkšņie lēmumi par Ukrainu un Trampa klusēšana

RAKSTA REDAKTORS

“Ārsts atnāk ar kafiju, bez steigas…” Paciente dusmīga, kāpēc “Veselības centrs 4” atļaujas necienīt cilvēku laiku

Lasīt citas ziņas

Nila Labuta darbs “Šeipings” ir nedaudz vieglprātīgs mēģinājums paspēlēties ar modernās mākslas klišejām un uzdot nopietnus jautājumus par robežām mākslā. Pirmizrāde – 20. septembrī.

Lugas stāsts vēsta par neveiklu neveiksminieku un pašpārliecināto, pievilcīgo mākslas studenti – savādi nesaderīgu pāri. Izrādē mazā universitātes pilsētiņā neatšķetināmā kamolā emocionāli un romantiski savijas kopā četru jaunu cilvēku dzīves – amerikāņu dramaturgs, teātra un kino režisors Nils Labuts (1963) ir radījis savu mūsdienu versiju par to, kā Ieva pavedina Ādamu. “Taču dažas lietas gadu tūkstošos nav mainījušās, un Paradīzes dārzā ir paslēpusies čūska…” – vēstīts izrādes pieteikumā.

“Spēlmaņu nakts” balvas sadalītas! Par gada aktieriem atzīti Māra Mennika un Kaspars Znotiņš

Psihologi nosauc galvenās pazīmes, kas liecina, ka cilvēks nav radīts attiecībām

Starptautiska žūrija Rīgas restorānus atzinusi par labākajiem Baltijā

Džilindžers “Latvijas Avīzei” stāsta, ka izrādes nosaukums (oriģinālā – “The Shape of Things”) ir vārdu spēle ar kinozvaigznes Bridžitas Bordo ieviesto aerobikas terminu “šeipings” un Dailes teātra versijā tiek lietots kā līdzība. “Patiesībā jau “šeipings” lietojams visās dzīves sfērās, kur var kaut ko pielikt un attīstīt. Kāpēc tas nevarētu būt arī, piemēram, prāta vai rakstura šeipings?” pasmīn režisors.

“Šīs lugas tēma man vienmēr bijusi tuva,” piebilst Džilindžers.

“Runa ir par robežu mākslā – cik tu vari atļauties un kurā brīdī ir kaut kādas sarkanās līnijas, kuras nebūtu vēlams pārkāpt, jo tiek aizskarti kaut kādi tabu. Pats vienmēr esmu ar to saskāries. Tādēļ šis viss likās interesanti, turklāt vieglā, romantiskā veidā – tā tas ir pasniegts lugā. Šī ir ļoti laba iespēja ar to mazliet padauzīties. Pameditēt par modernās mākslas jautājumiem.”

Ne velti viens no lugas motīviem ir modernajā mākslā plaši izmantotās “performances”, kuras seši Dailes teātra jaunās paaudzes aktieri – Elīna Dzelme, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Artūrs Dīcis, Dārta Danēviča, Ieva Segliņa un Gints Andžāns – kā mākslas žanru izmēģināja gan pirms izrādes, Rīgas ielās, gan sola veikt arī uz skatuves. “Līdz šim nebiju iedziļinājies šajā mākslas virzienā, taču tagad tas aizrāva un ieinteresēja, protams, atsperoties no performances tā dēvētās vecmāmiņas – Marinas Abramovičas. Pamēģinājām, kas tas tāds ir un ko caur to var pateikt – tā, kā to saprotam mēs.”

Režisors atklāj, skatuve mākslinieka Kristiāna Brektes scenogrāfijā būs tuvināta skatītājam, kā tas darīts jau vairākās Lielās zāles izrādēs. “Ceru, būs gan smieklīgi, gan smeldzīgi – tas, ko skatītājs it kā gaida no teātra – skaidrs stāsts, reizē jestrs un aizkustinošs. Kādām robežām kāpsim pāri? Lai paliek intriga…”