Netiek pat līdz reģistrācijai 29
Rīma ir viena no daudziem tūkstošiem bēgļu, kas dzīvo neziņā par nākotni. Šāds stāvoklis – bailēs no izraidīšanas pavadīti gadi, nespēja plānot dzīvi un vienlaikus pamazām iesakņojoties jaunā vidē, kura varbūt atkal būs jāpamet, – neizbēgami ietekmē cilvēka psihi, stāsta Dorte Melcere, kura strādā organizācijā, kas palīdz bēgļiem sagatavot politiskā patvēruma pieteikumus. Piemēram, starp bēgļiem no Sīrijas, kuriem Vācija dod priekšroku patvēruma piešķiršanā un kuru likteni institūcijas mēdz izlemt ātrāk nekā citu valstu pilsoņiem, ir konstatēts ievērojami zemāks psihisku saslimšanu skaits nekā starp bēgļiem no Eritrejas, kuri spiesti gaidīt daudz ilgāk.
Apstākļi, kādos bēgļi šobrīd nonāk pēc ierašanās Vācijā, ir “necilvēcīgi”, atzīst Dorte Melcere. Bēglim, kurš no Itālijas ieradies Vācijā, vispirms jāreģistrējas kā patvēruma meklētājam. Taču, tā kā ik dienas ierodas vairāk bēgļu, nekā iestādes spēj reģistrēt, jāgaida apmēram divi mēneši, līdz bēglis tiek pie iespējas iesniegt reģistrēšanās iesniegumu. Kad iesniegums iesniegts, vēl vismaz 3 – 4 mēneši jāgaida, līdz tiek noteikts intervijas datums (intervijā cilvēks tiek izvaicāts par to, kāpēc bēdzis no savas valsts).
Vēl pirms diviem gadiem šis process, kas tagad ilgst pusgadu, aizņēma divas dienas. “Visās patversmēs šobrīd atrodas arī tādi cilvēki, kuri vispār nav tikuši tik tālu, lai reģistrētos,” stāsta D. Melcere. Iestādēs trūkst jauna personāla, bet esošie pamet darbu ar izdegšanas sindromu. “Bēgļu integrācijas” sistēma, par kuru tiek diskutēts Latvijā, šobrīd noteikti nav to jautājumu lokā, kas tiktu apspriesti Vācijā. Šī brīža situācijā tas būtu “luksuss”, par ko tādu diskutēt. “Protams, šāda sistēma pastāv, taču tā attiecas tikai uz bēgļiem, kuri ir saņēmuši pozitīvu atzinumu par savu statusu. Patlaban visa Vācija cīnās ar problēmu, kur izvietot tos, kas vispār ierodas Vācijā,” saka D. Melcere.
Nespēj noņemt pirkstu nospiedumus
Gadījumā, ja pirmā valsts, kurā persona sākotnēji ieradusies, bijusi, piemēram, Itālija, tad saskaņā ar tā dēvēto Dublinas regulu (regula paredz, ka valsts, kurā patvēruma meklētāji ierodas, ir atbildīga par viņu uzņemšanu un patvēruma lūguma izskatīšanu) šai procedūrai jānotiek Itālijā. Izcelsmes valsti iespējams noskaidrot, noņemot pirkstu nospiedumus un ievadot tos “Eurodac” datubāzē. Ja izrādās, ka šādi pirkstu nospiedumi jau reģistrēti Itālijā, Vācijas iestādes sazinās ar Itāliju un lūdz patvēruma lūgumu izskatīt tur. Itālija mēdz noraidīt šos lūgumus. “Vai arī bieži vien tiek pārkāpts sešu mēnešu termiņš kopš bēgļa ierašanās Vācijā, kura laikā jāveic šī procedūra,” skaidro D. Melcere. Beidzoties termiņam, patvēruma meklēšanas iesniegumu ir spiesta izskatīt Vācija.
Pirms pāris gadiem tieši Vācijas politiķi bija tie, kas dedzīgi kritizēja Itāliju par tā dēvētās Dublinas regulas apiešanu ar līkumu. Proti, Itālijas varas iestādes, nespēdamas tikt galā ar bēgļu pieplūdumu, ļāva Itālijā iebraukušajiem bēgļiem nereģistrētiem doties tālāk uz Eiropas ziemeļiem, nenoņemot pirkstu nospiedumus. Tā tika izslēgta iespēja pierādīt, kura tieši ir pirmā valsts, kurā bēglis ieradies. Šobrīd Vācijas politiķiem vairs nav morālu tiesību pārmest Itālijai negodīgu rīcību, jo Vācija sākusi darīt to pašu.
Vācu mediji ziņo par tūkstošiem bēgļu, kuri pēc ierašanās Vācijā vispār netiek reģistrēti. Bavārijas pilsētās, caur kurām bēgļi šķērso Vācijas robežu, policija vairs netiek galā ar plūsmu. Vienas personas datu apstrāde prasa 30 – 50 minūšu laika, taču saskaņā ar likumu bēgļus nedrīkst aizturēt ilgāk par divām dienām. Dienā ierodoties vairākiem simtiem bēgļu, visiem noņemt pirkstu nospiedumus un nofotografēt tik īsā laikā fiziski nav iespējams. Kā vēstulē Vācijas iekšlietu ministram sūdzējusies policistu arodbiedrība, policisti daudzās pilsētās vairs nejūtoties kā policisti, bet gan kā imigrācijas reģistratūras darbinieki, nesen ziņoja žurnāls “Der Spiegel”.
Cietumā zīmējuma dēļ
Alfa Ulehs, košās krāsās ģērbies jauns vīrietis, runā tikai angliski un franciski un neko daudz par vācu iestāžu problēmām nezina. Viņš ir no Gvinejas un Vācijā ieradies pirms diviem mēnešiem. Enerģijas pilns un cer drīz sākt jaunu dzīvi, lai gan grūti nepamanīt stresu, ko cenšas neizrādīt, bet kas acīmredzami viņu nomoka.
Alfa uz Eiropu nav braucis ar laivu, bet gan ar lidmašīnu. “Nē, nē, es neesmu tik neprātīgs,” viņš saka. Sēsties laivā – tas nozīmējot tikpat kā doties nāvē, taču neesot pašnāvnieks. Tieši bēgdams no cietuma un varbūt pat nāves viņš ieradies Eiropā. “Un tas viss notika vienas bildes dēļ.” Alfa ir mākslinieks un radījis mākslas darbu, kurā valsts prezidents attēlots kā dēmons. Par to viņu apcietinājusi policija, un viņš iemests cietumā uz septiņiem mēnešiem. Pēc iznākšanas no ieslodzījuma viņam ar kādas pazīstamas valsts institūcijas darbinieces palīdzību izdevies nokārtot dokumentus un atlidot uz Vāciju. Kāpēc tieši uz Vāciju? Tā ieteikusi viņa paziņa.
“Daudzi cilvēki Āfrikā vēlas nokļūt Eiropā. Es domāju, ka sešdesmit procenti to gribētu. Viņi domā, ka varēs labi dzīvot, viņiem būs māja, mašīna, sieviete. Bet tas neattiecas uz mani,” saka Alfa. Viņam kā māksliniekam esot bijis daudz kontraktu, tajā skaitā ar kādu no politiskajām partijām, kurai viņš zīmējis T kreklu attēlus. “Jums 10 eiro nav nekāda nauda, vai ne? Bet Āfrikā par desmit eiro jūs varat dzīvot divas dienas, ieskaitot ēšanu, dzeršanu, mājokli. Nu tad padomājiet: es mēnesī pelnīju 800 eiro. Tā bija milzīga nauda Gvinejā.” Viņam bijusi māja, mašīna un iekrājumi. Līdz brīdim, kad viņš par prezidentu izsmejošo zīmējumu apcietināts. “Saprotiet, es esmu brīvs cilvēks. Es esmu mākslinieks. To, kā es redzu sabiedrību, es aprakstu ar otu. Mūziķiem ir citi paņēmieni, viņi par to dzied. Pie jums to var darīt. Ja prezidents nav labs, tad jūs varat par to dziedāt. Tā ir demokrātija. Bet mana valdība mani par to grib nogalināt.” Ja viņš netiktu vajāts, apgalvo Alfa, viņš nekad nepamestu savu dzīvi Gvinejā, savu māsu un ģimeni, par kuriem viņam visu laiku jādomā, esot svešumā.
Kā Alfa justos, ja, ieradies Eiropā, viņš Vācijas vietā pēc “kvotu principa” tiktu nosūtīts uz Latviju? Tādu valsti viņš nezina. Tomēr atbilde viņam ir skaidra jau pirms ieskatīšanās kartē. “Ja man ir jāglābj sava dzīvība, tad man ir vienalga. Es varētu doties kaut vai uz Grenlandi, lai gan tur ir ļoti auksts. Ja man ir biļete uz turieni, es braucu uz turieni. Ja biļete uz Austrāliju, Armēniju vai Lietuvu – tad uz turieni. Ir runa par manas dzīvības glābšanu!”
Šo pašu jautājumu uzdodu arī Zenagebrielam. Arī viņš nezina, kas ir Latvija. Un arī viņam atbilde ir skaidra jau pirms ielūkošanās kartē. Un tā, pretēji Alfam, ir noraidoša. “Tas būtu ļoti grūti,” viņš atzīst. Taču tam nav nekāda sakara ar Latviju: “Ja man tagad būtu jādodas uz Lietuvu… uz Latviju? Tad man vajadzētu vēl divus vai trīs gadus, lai apgūtu jaunu vidi un valodu. Man ir daudz draugu gan vāciešu, gan Ķelnē dzīvojošo eritrejiešu vidū, es te jūtos kā pilsonis.” Doties uz citu valsti? Tas nozīmētu visu atkal sākt no sākuma. Pārāk daudz gadu jau ir aizritējis, sākot visu arvien no jauna un jauna, lai viņš vēlētos to vēlreiz atkārtot.
