Zem jumta labāk nekā teltī 29
Vairākums uz vasaras svētku pasākumu sanākušo ir Zenagebriela kaimiņi no Mozeles ielas viesnīcas. Tur viņi dzīvo pa trim līdz pieciem cilvēkiem nelielās istabiņās. “Ir šauri,” atzīst Zenagebriels. Taču viņš apzinās, ka desmitiem tūkstošu citu bēgļu viņu varētu apskaust, jo Mozeles ielas viesnīcas apstākļi uz citu patversmju fona ir luksuss.
Izpratne par to, ko nozīmē “luksuss” attiecībā uz bēgļu dzīves apstākļiem, pēdējā laikā mainās vairs ne pa mēnešiem, bet jau pa nedēļām un pat dienām.
Piemēram, šā gada sākumā vispirms lokālu, bet vēlāk arī plašāka mēroga skandālu izraisīja Ziemeļreinas-Vestfālenes pilsētiņas Švērtes iecere bēgļu patversmi ierīkot barakā, kas kara laikā piederējusi pie Būhenvaldes koncentrācijas nometnes palīgnometnes. Šis skandāls jau sen zaudējis ievērību. Cits gadījums gluži nesen – Bohumas pilsētas lēmums bēgļu konteinera tipa mājiņas izvietot kapsētas teritorijā – neizpelnījās vairāk par dažiem garāmejošiem rakstiem presē. Jūlija sākumā mediji vēl spēja pievērst uzmanību ar virsrakstiem par to, ka arī Ziemeļreinā-Vestfālenē bēgļus pirmo reizi sāk izmitināt teltīs. Kopš šī brīža tamlīdzīgas ziņas vairs nav nekas sevišķs. Jebkura patversme zem īsta jumta – vai tas būtu bijušais būvmateriālu veikals, sporta halle vai veca administrācijas ēka – ir kas labāks par teltīm.
Nesen, Vācijas kanclerei Angelai Merkelei tiekoties ar skolēniem Rostokā, notika starpgadījums, kas turpmāk, domājams, kļūs par mazu, bet spilgtu traipu viņas politiskajā biogrāfijā. Pie Vācijas valdības vadītājas ar jautājumu izcilā vācu valodā vērsās četrpadsmitgadīgā Rīma. Viņa Vācijā dzīvo četrus gadus, kopš viņas vecāki kā bēgļi ieradās no Libānas. Rīmai esot daudz mērķu, viņa vēlas studēt, viņa vēloties “vienkārši baudīt dzīvi”, kā to dara viņas vienaudži. Taču Rīmai tas ir liegts. Viņas vecāki joprojām gaida politisko patvērumu un, iespējams, ģimenei draud izraidīšana no Vācijas. Merkele atbildēja, ka saprotot viņu, tomēr politika esot lieta, kas mēdz būt “cieta”. Rīma esot simpātisks cilvēks, taču Vācijā esot vēl daudzi tūkstoši citu bēgļu no Libānas: “Ja mēs tagad teiktu: jūs visi varat braukt šurp, jūs varat arī visi no Āfrikas braukt pie mums, tad Vācija ar to netiktu galā.”
Turpinot Merkele uzsvēra, ka neizbēgami būs cilvēki, kam nāksies braukt prom, tur neko nevarot darīt. Līdz piepeši apklusa teikuma vidū, pamanot, ka pār Rīmas vaigiem rit asaras. Kanclere devās pie šņukstošās meitenes un ar vārdiem “Tu taču to izdarīji lieliski!” sāka glāstīt viņas galvu. Sarunas moderators nekavējoties aizrādīja, ka šeit nav runas par kaut kā “izdarīšanu lieliski”, bet gan par meitenes smago situāciju. “Jā, es zinu,” agresīvā tonī atcirta Merkele, “tomēr es tāpat gribu viņu noglāstīt.” Savā vēstījumā cenzdamās nepateikt neko tādu, kas bēgļiem varētu dot liekas cerības un tā izpatīkot arī savam elektorātam, kanclere acīmredzot bija aizrāvusies un nebija pamanījusi, ka bērna emocijas ir īstas, nevis iestudētas politiskai izrādei.
