“Uz Lietuvu… Latviju? Kaut vai uz Grenlandi!” teic Vācijā sastaptie bēgļi no Āfrikas 29
Eksotiskā mūzika, kas sestdienas vakarā pieskandina sociālo un kultūras centru “Quaker” Ķelnē, aizsniedz pat garāmgājēju ausis uz ielas. Uz skatuves afrikāņu izcelsmes vīrietis monotonā ritmā strinkšķina kraru – eritrejiešu stīgu instrumentu. Viņš nav viesmākslinieks, kurš būtu ieradies Eiropā ar koncertprogrammu ārzemju publikai. Un šeit notiekošais nav kāds etniskās mūzikas festivāls. Gan pats muzicētājs, gan vairākums zālē sēdošo viņa priekšnesuma baudītāju ir cilvēki, kuru tiklab varēja vairs nebūt starp dzīvajiem. Viņi ir bēgļi no Āfrikas un pieder tai bēgļu kategorijai, kuri Eiropā ieradušies pārpildītās laivās un bijuši mata tiesas attālumā no noslīkšanas Vidusjūrā.
Taču šovakar drūmas atmiņas cilātas netiek. Šovakar tiek svinēts. Šajā namā notiek vasaras svētku pasākums, kuru bēgļiem sarīkojuši brīvprātīgie no bēgļu atbalsta organizāciju tīkla “WiKu”. Uz galdiem rindojas alus pudeles, katlos kūp zupa un sautējums. Mazās tasītēs pasniedz saldu kafiju eritrejiešu gaumē. Ēdienu gatavojuši un plastmasas šķīvjos krauj paši bēgļi.
Daži no viņiem ne vārda nerunā nevienā Eiropas valodā. Tas nozīmē, ka viņi ir no “jauniņajiem” jeb iebraukuši Vācijā tikai pirms neilga laika, skaidro Zenagebriels Tekle. Viņš ir jauns, smaidīgs vīrietis melnās saulesbrillēs, baltā polo kreklā, gaišos šortos un pludmales čībās, un pats Vācijā dzīvo jau nepilnus divus gadus.
Zenagebriela dzimtenē Eritrejā dzīve esot kļuvusi neiespējama. Tur valdot diktatūra: “Es nezinu, vai jūs to spējat saprast, bet tur valda diktators kā fīrers Vācijā.” Pēc vidusskolas viņš iesaukts militārajā dienestā, kur vairākus gadus ticis nodarbināts kā riepu montieris, līdz pieņēmis lēmumu bēgt. Vispirms uz Etiopiju, kur pavadījis gadu un divus mēnešus. Tālāk devies uz Lībiju, no kurienes ar bēgļu laivu uz Eiropu. Itālijas krasta apsardzes izglābts, drīz ceļojis vēl tālāk uz Vāciju. “Vācija ir liela valsts. Itālijā kā bēglim dzīvot ir ļoti grūti. Tur nav nekā. Ne medikamentu, ne nākotnes, nekā.”
Vēl būdams Eritrejā, Zenagebriels par Vāciju nav zinājis tikpat kā neko. “Tur ražo labas mašīnas. Tas bija gandrīz vienīgais, ko zināju.” Taču eritrejiešiem, kā viņš skaidro, esot svarīgas sociālās saites. Proti, bēgot uz Eiropu, reti kurš domājot par nokļūšanu kādā noteiktā valstī un arī ne par Eiropu kopumā. Ja pastāv izvēles iespēja, tad pārsvarā vēlas nokļūt pie savējiem jeb vietā, kur jau dzīvo tautieši, kas var sniegt atbalstu.
Atbalsts uz brīvprātīgo pleciem
Brauciens laivā droši vien nav bijis lēts? Maksājis ap 1200 eiro. Vai tā ir liela nauda? “Protams! Tas ir tik ļoti daudz!” izsaucas Zenagebriels. “Es apzvanīju visus draugus, visus ģimenes locekļus, lai to savāktu.” Esot eritrejieši, kuri daļu naudas, ko maksāt pārvedējiem, sapelnot Lībijā. Tomēr lielākā daļa viņa ceļabiedru līdzekļus ieguvuši līdzīgi – pa nelielām summām savācot no dažādiem avotiem. Tas nenozīmējot, ka viņš tagad ir parādā saviem naudas devējiem. Ja kādam jaunajā mītnes zemē klājas tik labi, ka spēj atmaksāt saviem labdariem, tad to varot darīt, taču spiesta lieta tā neesot.
Zenagebriela patvēruma pieteikums joprojām nav izskatīts. Tātad garantijas, ka drīkstēs palikt Vācijā, vēl arvien nav. Ja būtu jāatgriežas Eritrejā, tur viņu gaidītu cietums, par to neesot nekādu šaubu, varbūt pat tiktu nogalināts. “Eritrejā atgriezties nevar neviens, kurš reiz izbraucis.” Tajā pašā laikā viņš skumst pēc saviem radiem un mātes. Viņam bijusi arī sieva: “Man nav nekādu ziņu, kur viņa tagad ir. Varbūt viņa arī ir pametusi Eritreju.” Precībām Eritrejā, viņš stāsta, esot citāda nozīme nekā Eiropā – tas ir pienākums laist pasaulē jauno paaudzi un laulības neslēdz aiz romantiskām jūtām.
Paliekot Vācijā, viņš vēlas iegūt izglītību un meklēt darbu. Pa šo laiku viņš ir iemācījies vācu valodu, sasniedzot B1 līmeni. Tas esot tikai viņa paša nopelns, jo, kamēr nav saņemts oficiāls bēgļa statuss, valsts nepiedāvā valodas apmācību: “Tas ir pats grūtākais, kas ir Vācijā, – atrast vācu valodas kursus,” viņš uzsver. “Svešā zemē ir jāmācās svešās zemes valoda. Bet politika ir ļoti nelabvēlīga. Par laimi, cilvēki ir draudzīgi un mums ļoti palīdz.”
Ar “draudzīgiem cilvēkiem” viņš domā tādus kā Heiko Veileru – apmēram četrdesmit gadus veco vīrieti, kurš stāv viņam blakus. Heiko, pēc profesijas TV žurnālists, jau trīs mēnešus kā brīvprātīgais ir iesaistījies bēgļu atbalsta organizācijā. Bez atalgojuma, ziedodams savu brīvo laiku, viņš māca bēgļiem vācu valodu. Tāpat mēdz pavadīt viņus pie ārsta, jurista vai uz pasākumiem. “Ir daudz lietu, kurās cilvēkus var mēģināt iesaistīt, lai viņiem nebūtu visu dienu jāsēž patversmē un jāblenž stūrī.” Kāpēc viņš to dara? “Vēlos darīt kaut ko jēgpilnu. Es gūstu arī jaunu pieredzi, uzzinu lietas, ko citādi es droši vien nekad neuzzinātu.”
Zenagebriels mitinās bēgļu patversmē, kas iekārtota viesnīcas ēkā Mozeles ielā. Tur kopumā izmitināti ap 130 cilvēku, kurus atbalsta ap 200 brīvprātīgo. “Mēs darām visu ko: meklējam bēgļiem divriteņus, palīdzam iekārtoties darbā. Viens no mūsu pēdējiem veikumiem ir viesnīcā ierīkotais bezvadu interneta tīkls,” stāsta Heiko Veilers: “Man šķiet lieliski, ka pēdējā pusotra gada laikā ne tikai Ķelnē, bet arī daudzviet citur Vācijā rodas arvien vairāk cilvēku, kuri bēgļu labā kaut ko dara.”
