Uz lielajiem ekrāniem filma par aktrises pēdējo interviju presei 0
Ir aktieri, kuri visu mūžu spiesti sadzīvot ar kādu no spēlētajām lomām. Romijai Šneiderei tā bija jauniņā Sisī, kas gadu desmitiem aktrisi turēja stereotipu žņaugos.
Pagājušā gada Berlīnes kino festivāla konkursa programmas filma “3 dienas Kiberonā” Rīgas kino repertuārā vienā seansā parādījās Rīgas Starptautiskajā kino festivālā, kad Vācijas kino balvas pasniegšanas ceremonijā septiņās kategorijās triumfējusī melnbaltā lente bija noskatāma vien limitētam skatītāju skaitam. Nu tā pilntiesīgi iekļāvusies repertuārā, lai aizvestu teju 40 gadu tālā pagātnē, kad Šneidere sniedza savu pēdējo interviju vācu presei. Viņas attiecības ar vācu skatītāju bija mīlas, neizpratnes, nosodījuma un naida pilnas, tajās distanci no aktrises īstās dzīves un lomām liedza skatītāju privātīpašnieciskums. Slavenās, Hitlera vismīļākās aktrises Magdas Šneideres meita uzauga visu acu priekšā un, karjeru sākusi “dzimtenes filmu” žanrā, jau pusaudzes gados kļuva par slavenību, kurai līdzināties vēlējās tik daudzas meitenes. Taču lielā ekrāna spozmei nāca līdzi “sudraba maliņa” – dažnedažādas atkarības, kas remdēja trauksmi, nedrošību un Romijas Šneideres nepārliecināto dabu, un skaļās dēkas. Šneideres un Alena Delona attiecībām sekoja tik daudzi, un, piekrituši nospēlēt galvenās lomas Žaka Derē drāmā “Baseins” (1969), viņi interesi par sevi uzkurināja vēl vairāk.
Viņas galvu reibinošā karjera Emīlijas Atefas filmā “3 dienas Kiberonā” atklāta fragmentāri un, protams, ar skatu pagātnē. Šajā filmā Romija Šneidere, aizmukusi no visiem uz Bretaņas piekrasti, lai dažas dienas pavadītu viesnīcā, pie viena izejot arī veselības kūri, kopā ar jaunības dienu draudzeni un diviem vācu žurnālistiem, kā norāda nosaukums, skaitītās dienās izdzīvo visdažādāko emociju gammu, un, kā intervijās atzinusi režisore, viņas filmas varone ir sieviete, ne kinozvaigzne, ko skatītāji tik bieži piemirst. Biogrāfisks lineārs stāstījums izpaliek, bet akcenti no Šneideres dzīves saliek kopā traģisku notikumu virtenes, kurā ir gan laulātā drauga pašnāvība, gan alkohols un narkotikas, gan centieni izlauzties no ampluā, ko Romijai uzspieda pusaudzes gados, gan nesakārtotās attiecības ar bērniem. To visu vēl paspilgtina fotosesija, kurai Šneidere piekritusi un kura bez grima un ne tais pievilcīgākajos rakursos dokumentē viņas seju sarunā, kas tikai retu reizi ir patīkama. Šīs melnbaltās fotogrāfijas, kas arī ierosināja šīs filmas vizualitāti, uzņēmis Roberts Lebeks. Visi 600 kadri, protams, neietilpa “Stern” lapās, taču tie fiksējuši 40+ gadus vecu sievieti, kuras lomu izdzīvo Šneiderei tik līdzīgā Marija Boimere, kurai jau pusaudzes vecumā piedāvāja filmēties – nevienā citā kā Romijas Šneideres lomā.
Biogrāfiskās filmas ļoti bieži draud ieslīgt labi zināmu shēmu atspēlēšanā, un tie gadījumi, kad režisoriem vispārzināmos noteikumus izdevies apiet, teju vienmēr uzskatāmi par veiksmi. Šo piemēru vidū nu ir arī Emīlijas Atefas drāma “3 dienas Kiberonā”, kas obligāti skatāmo filmu listē būtu jāiekļauj visiem, kuri mīl kino un skatās to uz lielā ekrāna.
“3 dienas Kiberonā”/”3 Tage in Quiberon”
Vācija, Austrija, Francija, 2018.
Režisore: Emīlija Atefa
Lomās: Marija Boimere, Birgita Minihmaijere, Čārlijs Hubners, Roberts Gvisdeks, Denī Lavāns
No 8. marta “Splendid Palace”
Video:
