Zikmaņu ģimene copes garšu bauda Zviedrijā. Vai tur ķeras labāk? 9
Aldis Sāvičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Zikmaņu ģimene iegādājusies Zviedrijā īpašumu un tagad katru garāku brīvbrīdi cenšas pavadīt tur un baudīt copes garšu.
Zintis Zikmanis dzimis un audzis Rendā, bet pēdējos divdesmit gadus dzīvo Kuldīgā, un kā lai tādā vietā nekļūst par makšķernieku?!
Zintis pats stāsta, ka, pēc viņa domām, esot piedzimis ar spiningu rokās un tas tagad viņu pavada visur un vienmēr.
Pirmo karūsu gan Zintis no piemājas dīķa izvilinājis ar makšķeri, bet gribējies kaut ko aktīvāku, un tagad viņa arsenālā ir tikai spiningošanas un ziemas makšķerēšanas inventārs, pavasarī, vimbu laikā, gan Zintim patīk Ventas līčos vilināt vimbas ar grunteni.
Goda vietā garāžā pie sienas stāv pirmais vecais, labais alumīnija spinings ar “Ņevas” inerces spoli, uz kuras uztīta 0,3 mm “Kļinskaja” aukla.
Zintis pats domā, ka tikai šādā veidā var izzināt rīku attīstību un katram no tiem ir savs stāsts, katrs nopirktais kāts vai spole, kas veikalu plauktos stāv augstāk par iepriekšējo, arvien liekas labāks, vieglāks un efektīvāks.
Tas ir darbarīks, ar kuru darbojas teju vai katru brīvo brīdi, un tam ir jābūt ērtam un parocīgam, un, ņemot vērā to, ka Zinta ģimenē makšķerē gan sešpadsmitgadīgā meita Diāna, gan divpadsmitgadīgais dēls Armands, bet sieva Gunta pagājušajā gadā ņēmusi rokās džiga kātu un Zviedrijas ūdeņos cēlusi laivā asarus kā maizes klaipus, laiks makšķerēšanai tiek atvēlēts daudz.
Makšķerēts Ventā, Abavā, Liepājas, Usmas, Engures, Kaņiera ezerā, bet ķert zandartus ziemā ar ratliniem Zintis iemācījies pirms diviem gadiem Kazaņā.
Ģimene Zviedrijā iegādājusies īpašumu un tagad katru garāku brīvbrīdi cenšas pavadīt tur un baudīt copes garšu.
Zintis uzskata, ka cope Zviedrijā saistībā ar sakārtotajiem likumiem, tīklu neesamību, milzīgo ūdeņu daudzumu ir krietni vien aizraujošāka un sportiskāka, protams, arī rezultatīvāka nekā šeit, bet, kā saka pats aizrautīgās ģimenes galva, viņi nav gaļenieki – paņem tikai vēdera tiesai, un, ja nu briesmīgi gribas vēl pacopēt, tad zivis izvada un atlaiž dzimtajā stihijā ļoti saudzīgi, bet kaprīzos un vārīgos zandartus ķer tikai tik, cik vienā ēdienreizē var patērēt.
Arī šī ziema nebija izņēmums, un, ievērojot visus ar Covid-19 saistītos noteikumus un ierobežojumus, Zintis ar ģimeni atkal apmeklēja savu īpašumu Zviedrijā, un ģimene baudīja gan skarbo, bet vienlaikus ļoti skaisto ziemas dabu, gan lielisku asaru copi netālu esošajā ezerā un ziemeļu skaistuļu paliju copi kalnu ezeros ar kristāldzidru ūdeni, un teju vai neskartu apkārtni, jo uz turieni ceļi neved, bet pāris kilometri jāmēro kājām.
Piemājas ezerā ģimenes galva jau bija savilcis skaistu asaru lomu svarā līdz pusotram kilogramam, kad mānekli paķēra kaut kas liels, kas ne par ko negribēja doties uz augšu, aukliņa strinkšķēja kā ģitāras stīga, līdz vienā brīdī tomēr trūka, bet Zintis tik smej un stāstu nobeidz ar krievu klasiķa, humorista Raikina vārdiem: “Naudas nav žēl, mānekļa arī, žēl, ka es tā arī neuzzināju, kas tas bija!”
